Pie Centrāltirgus zina norādīt
vismaz uz divām vietām, kur pakas no saņēmējiem iepērk lielā
vairumā. Viena no tām – sabiedriskā tualete pie
tirgus. Ja tualetē ienāk ar pārtikas paku rokās, tā vairs
pat nav jāpiedāvā – kasiere bez vārdiem saprot, ka kāds
atnesis paku pārdošanai. Pēc sarunas var spriest, ka uz šejieni
ved labi iemīta taciņa no tuvējā paku izdales punkta Gaiziņa ielā.
Otra norādītā vieta – kiosks zemnieku tirgū. Bet tur neizdevās
vispār nevienu satikt.
Pakas šobrīd pērk par 50
santīmiem, bet kundze norāda, ka citur joprojām vēl iepērk par
80 santīmiem. Latu gan vairs nekur nedodot. Pakas reālā pašizmaksa
ir daudzkārt lielāka - 3 ar pus latu. Īstais tirgošanas bums esot
mēnešu pirmajās dienās, kad sāk dalīt kārtējā mēneša pakas.
Pārējā laikā process pierimst.
Lauksaimnieku tirgū raidījumam
„de facto” norāda, ka sieviete daļu no iegādātajām bezmaksas
pakām izlieto, lai ar putru pabarotu palīgstrādniekus. Bet kasiere
tualetē teicās - visas pakas pērkot vien savām vajadzībām.
Tomēr tirgus apkaimē var dzirdēt stāstus, ka pārtikas pakas pēc
tam ar jaunu uzcenojumu pārdod vēlreiz. Interesenti esot. Daži,
piemēram,
no trūcīgajiem domātās palīdzības vāra putras suņiem. Sanākot
lēti un ilgākam laikam. Savukārt paku pārdevēji redzēti pa taisno
steidzamies uz kādu šņabja tirgošanas vietu.
Zemkopības ministrijas
Augkopības
nodaļas vadītājas vietnieks Gints Melkins norāda – viņu
atbildība ir, lai izdales process notiek atbilstoši normatīviem:
„Tā ir katra trūcīgā izvēle, kā rīkoties ar saņemto
paku. Mūsu pienākums bija piegādāt pakas, izdalīt, mēs nevaram
uzņemties atbildību par to, kā viņi rīkojas. Tā ir katra paša
izvēle.”
Un tai pašā laikā Sarkanajā
Krustā, lai nodrošinātu milzīgo pieprasījumu pēc pārtikas pakām,
pirms pusotra mēneša izdeva rīkojumu izsniegt mazāku skaitu paku
uz ģimenēm. Tā gan divu, gan četru cilvēku ģimene dabūja divas
pakas, bet, piemēram, septiņu cilvēku ģimene – tikai četras.