Vai un kā Rīgas vadība vada Covid-19 krīzes pārvarēšanu pašvaldībā?
Vislielākais pārbaudījums jebkuram vadītājam ir krīzes situācija. Griezt lentītes un ieņemt vadītāja krēslu «miera laikos» nav nekāda māksla. Krīze rada pārbaudījumus visos rakursos – profesionalitātei, zināšanām, spējai pārvaldīt nestandarta situācijas. Savukārt Covid-19 radītā krīze Latvijā visvairāk skar tieši Rīgu epidemioloģiski un ekonomiski divu iemeslu dēļ – Rīgā ir visvairāk gan inficēšanās gadījumu, gan arī krīzes skarto uzņēmumu. Šajā situācijā pašvaldības vadītājiem jābūt augsta līmeņa krīzes menedžeriem, kuriem jāpauž savs viedoklis un arī jāizvirza konkrētas prasības valdībai, kādas problēmas būtu ar valsts atbalstu risināmas galvaspilsētā. Rīga ir kā katalizators tam, kas notiek visā Latvijas sabiedrībā, jo pašvaldība ir tuvāk iedzīvotājiem un daudz labāk zina viņu vajadzības konkrētajā brīdī. Tādēļ tieši pašvaldībai ir būtiski apkopot visas vajadzības un problēmas un informēt valdību, prasot konkrētu rīcību situācijas uzlabošanai. Esmu pārsteigts, ka valdības un krīzes vadības grupu sanāksmēs nepiedalās ne Rīgas mērs, ne kāds no viņa vietniekiem, lai gan šāda dalība un piedalīšanās lēmumu sagatavošanā būtu tikai loģiska. Piemēram, marta sākumā valdībā notika diskusija par ideju ierobežot pasažieru skaitu Rīgas sabiedriskajā transportā 30% apjomā no maksimālā, taču Rīgas domes pārstāvji šajā sēdē nepiedalījās. Par to viedokli pauda satiksmes ministrs un Rīgas satiksmes vadītāja Džineta Innusa. Par laimi, viņai ir ievērojama darba pieredze valsts pārvaldē, līdz ar to viņa zina, kādā veidā valdībā paust argumentus, lai aizstāvētu konkrētu pozīciju. Un tas ir ļoti būtiski Rīgai, jo atklāts ir jautājums, kas un kā spētu kontrolēt šī nosacījuma ievērošanu. Pašvaldības policijas ekipāžu novietot pie katras pieturas un skaitīt cilvēkus? Vai to darīs transportlīdzekļa vadītājs, kuram ir pilnīgi citi pienākumi un atbildība? Ir ļoti vienkārši pieņemt lēmumu par konkrētām prasībām, bet paralēli jābūt arī mehānismam, kā tās tiks īstenotas. Valdība visu laiku skandina, ka mums esot ļoti daudz naudas, – varbūt tad būtu tikai loģiski, ja valsts arī vismaz daļēji finansētu konkrētu prasību izpildīšanai nepieciešamos izdevumus pašvaldībai, sevišķi galvaspilsētai.
Cits piemērs – labi zināms, ka tūrisma un viesmīlības nozare ir cietusi visvairāk, turklāt šīs jomas uzņēmēji visvairāk cietuši tieši Rīgā. Daudzi no mums taču plāno savus brīvdienu braucienus uz jūru, pie ezeriem, pie dabas, līdz ar to viesu nami reģionos patlaban ir pilni. Bet neviens no reģioniem nebrauc uz Rīgu padzīvot viesnīcā tukšā pilsētā, kur nekas nedarbojas. Un atkal – kur ir domes vadība? Vai kāds ir runājis ar ministriem par īpašu programmu Rīgas uzņēmumiem? Es neko tādu neesmu dzirdējis. Taču šobrīd negribu kritizēt valdību, bet gan Rīgas pašvaldības vadību, kas nevar vai negrib iet uz Ministru kabinetu un aizstāvēt pilsētas intereses.
Kas pašvaldībai būtu jādara pašu saimniecībā?
Pirmkārt, jādomā par atbalsta mehānismiem un jācīnās par palīdzību no valsts puses. Otrkārt – precīzi un saprotami jāinformē rīdzinieki par atbalsta iespējām konkrētās situācijās, sevišķi ņemot vērā, cik strauji mainās ierobežojumu un aizliegumu saraksti. Piemēram, zinot, ka daudziem rīdziniekiem – gan privātpersonām, gan uzņēmumiem – ir apgrūtināta finanšu situācija, kādēļ pašvaldība nepieņem lēmumu par soda sankciju nepiemērošanu par pašvaldības uzņēmumu izsniegto rēķinu apmaksas kavējumiem?
Tāpat man ir sajūta, ka tie cilvēki (domes vadība) baidās iet un runāt ar valdību, – vai viņiem nav autoritātes, vai spēju runāt kā līdzīgs ar līdzīgu. Tagadējais vicemērs Vilnis Ķirsis pirms vēlēšanām skaļi paziņoja: ''Ķirsim ir plāns!'' Un kur tad ir šis plāns? Kā redzam, visi tie skaļie saukļi tādi palikuši arī pēc vēlēšanām. Kad pērn augustā rīdzinieki gāja vēlēt un balsoja par jebkuru no kandidējošajām partijām, viņi bija pārliecināti – ja šīs partijas būs pie varas Rīgas domē, būtiski uzlabosies valdības un pašvaldības sadarbība, tostarp finanšu atbalsta ziņā no valsts. Protams, es pirmsvēlēšanu periodā apzinājos, ka man uzvaras gadījumā būtu grūtāk saņemt finanšu atbalstu no valdības nekā Ķirsim vai (Mārtiņam) Staķim. Bet kāds tad ir rezultāts šodien? Tāds, ka arī šiem kungiem līdz šim nav izdevies iegūt valsts atbalstu Rīgai. Atļaušos teikt, ka šobrīd mana lielākā vilšanās ir – Rīgas sadarbība ar valsti ir sliktāka, nekā bija Burova laikā, un pat (Nila) Ušakova laikā, sadarbības ar valsti nav principā vispār.
Rīga pieteicās arī Eiropas Atveseļošanas fonda finansējumam, kur sākotnēji bija iecerēts iegūt ap 700 miljoniem eiro, bet šobrīd redzam, ka potenciāli varētu saņemt tikai ap 130 miljoniem eiro. Analizējot, kādiem mērķiem šo naudu plānots izmantot, redzam, ka iecerēts pirkt elektrobusus, kas faktiski nozīmē, ka reāli sildīsim ekonomiku tajā valstī, no kuras uzņēmuma šos transportlīdzekļus pirksim. Tajā pašā laikā – ja šo naudu ieguldītu, piemēram, būvniecībā un rekonstrukcijā, tad tās būtu gan darba algas vietējiem iedzīvotājiem, gan svarīgi, ilgtermiņā izmantojami infrastruktūras objekti. Ir sajūta, ka šobrīd tiek palaistas vējā visas iespējas, kuras sniedz šī ekonomikas krīze caur finanšu atbalsta instrumentiem.
Janvāra beigās dome apstiprināja šā gada budžetu. Ko tas pilsētai sola?
Ja skatāmies, piemēram, satiksmes jomu, šā gada darbu plānā neredzu nevienas lielās ielas rekonstrukciju. Iepriekšējos pāris gados tika sakārtota Krasta, Čaka, Bruņinieku iela. Šogad nekas tāds tikpat kā nav redzams. Viss, ko koalīcijas partijas solīja pirms vēlēšanām, ir palicis solījumu līmenī. Jā, tiks kapitāli remontēta Ģertrūdes iela, taču šis projekts nav šī domes sasaukuma darbs, tas jau tika ieplānots pērn.
Tieši tāpat nav skaidrības par Brasas tiltu, kura remonta aizkavēšanās gan ir saistīta ar Satiksmes departamenta iepriekšējās vadības nesekmīgo plānošanas un vadības procesu. Taču vēl pērnā gada sākumā es pats tikos ar būvniekiem, departamenta vadību, lai risinātu situāciju, jo šajā projektā veiksmīga būs tikai šāda, tā teikt, mehāniskā rokas vadība. Mana iesaiste vainagojās panākumiem, bija panākta vienošanās, un pērn 16. aprīlī bija jāsākas reāliem būvniecības darbiem, lai tos pabeigtu līdz 2023. gadam. Taču tad tika atlaista dome, laiks iet, bet, kā redzam, teju gadu šajā objektā vispār nekas nenotiek, vēl vairāk – pilsētā sāk izplatīties baumas, ka būs jauns iepirkuma konkurss, jaunas lielas izmaksas. Un šobrīd par šīm problēmām nu gan vairs nav pamata kritizēt iepriekšējo varu – pašreizējā valdošā koalīcija Rīgu vada jau pietiekami ilgu laiku. Budžetā Brasas tiltam piešķirti seši miljoni eiro, bet nekas neliecina, ka tos izdosies ieguldīt, nākamnedēļ jau ir aprīlis, drīz gada vidus.
Man joprojām nav izdevies gūt skaidrību par valdošās koalīcijas plāniem attiecībā uz velosatiksmes infrastruktūras izveidi pilsētā. Kaut vai tā sauktais velojoslas eksperiments Čaka ielā – kāds eksperiments ir iespējams epidēmijas laikā, kad visa veida satiksme pilsētā būtiski samazinājusies? Kādus kvalitatīvus datus šajā eksperimentā iegūsim? Vēl vairāk – Čaka ielas velojosla savā ziņā līdzinās velojoslai Krišjāņa Barona ielā, tur izveidotā infrastruktūra būtībā ir pamats pastāvīgam konfliktam starp autotransportu, tramvaju un velobraucējiem, jo īsti savas vietas tur nav nevienam, ko ir atzinuši virkne speciālistu. Un arī nupat veiktā aptauja apstiprina – rīdzinieki nu nemaz nav sajūsmā no šī ''eksperimenta''. Cerams, vadība spēs ieklausīties iedzīvotājos un neskries spītīgi ''ar pieri sienā''.
Lai gan uz papīra ir sazīmēti grandiozi veloinfrastruktūras plāni, taču šā gada budžetā piešķirtais finansējums – ap 200 tūkstošiem eiro – ir tāds pats, kā bija iepriekšējos gados. Un te atkal varam atcerēties to slaveno «Ķirša plānu», no kura čiks vien sanāca.
Kāda šobrīd ir situācija pašvaldības nekustamā īpašuma jomā?
Šā gada budžeta pieņemšanas laikā vairākas reizes norādīju uz faktu, ka īpaši attiecībā uz nedzīvojamā fonda apsaimniekošanu budžetā ir paredzēts vismazāk līdzekļu, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, turklāt arī budžeta izlietojuma plāns nav pārdomāts. Un šobrīd, nedaudz mazāk kā divus mēnešus pēc budžeta pieņemšanas, ir skaidrs, ka šis budžets paliks virtuāls un to nevar īstenot. Piemēram, finansējums jauna bērnudārza būvniecībai Krišjāņa Barona ielā 99 – tur šobrīd jau ir ielikti pamati, bet šis īpašums ir bez atlīdzības nodots Basketbola savienībai sporta halles būvniecībai, kam valsts ir piešķīrusi jau vairāku miljonu finansējumu, lai tur būvētu halli. Līdz ar to ir visai dīvaini redzēt, ka tiek runāts par bērnudārza būvniecību tur. Līdzīga situācija ir ar jaunas ēkas būvniecību Dignājas ielā, visticamāk, arī tur nekas nenotiks. Tāpat bija paredzēti 700 tūkstoši eiro ēkas Kapseļu ielā pārbūvei, bet budžeta pieņemšanas laikā es īpaši norādīju, ka pirmo reizi savā pieredzē redzu, ka piešķir naudu ēkai, kas vispār nav pilsētas, bet Labklājības ministrijas īpašumā. Un dēļ šīs domes sliktās sadarbības ar valdību ir apdraudēti arī projekti izglītības jomā, tostarp 1,5 miljonus eiro vērtais projekts ugunsdrošības sistēmu izveidošanai izglītības iestādēs.
Netiek pildītas arī agrāk uzņemtās saistības. 2018. gadā valdība nodeva pašvaldības īpašumā zemi blakus Nacionālajam teātrim, kur atrodas tenisa korti, lai varētu paplašināt Nacionālo teātri, izveidojot piebūvi ar zāli 400 skatītāju vietām un modernām skatuves tehnoloģijām. Būdams departamenta vadītājs, un vēlāk arī vicemērs un mērs, šo projektu virzīju uz priekšu, nupat jau bija jāsākas projektēšanai. Taču jaunā vara projekta tālāku attīstību neatbalstīja. Tostarp arī Nacionālā apvienība neatbalstīja naudas piešķiršanu Nacionālā teātra attīstībai –interesanti, vai ne? Projektēšanai kopumā šogad nepieciešami 800 tūkstoši eiro, budžetā sākotnēji paredzēja 400 tūkstošus, kurus nomazināja līdz 250 tūkstošiem, kas faktiski nozīmē projekta apturēšanu. Protams, šobrīd gan jautājums atsācis it kā kustību – domes vadība tikās ar kultūras ministru, lai pārrunātu projekta iespējamos finansējuma veidus un avotus, un nu tagad mēģina to pasniegt kā kaut kādu milzīgu kompromisa sasniegumu. Taču runāt par naudas grūtībām šāda apjoma projektam pie viena miljarda pašvaldības kopējā budžeta ir diezgan smieklīgi.
Jāsaka, ka nekustamo īpašumu apsaimniekošanas jomā pašreizējā domes vadība kārtējo reizi demonstrē savu nekompetenci un to, ka vienīgā patiesā vēlme patlaban ir salikt ''savējos'' amatos. Profesionāļu darbs netiek novērtēts.
Liels un nopietns projekts, kas būtiski skars arī Rīgu, ir Rail Baltica dzelzceļa būvniecība, tostarp Rīgā. Kā projekts virzās?
Rail Baltica patiešām ir gadsimta projekts, kuram joprojām Rīgas budžeta infrastruktūras sadaļā nauda netiek piešķirta. Līdz ar to tas draud izrādīties par gadsimta problēmu, kas sašķels pilsētu. Savulaik kopā ar pilsētas Attīstības departamenta kolēģiem nopietni strādājām un sagatavojām savu redzējumu, lai galvaspilsētas centrs saistībā ar Rail Baltica projekta īstenošanu šajā posmā tiktu kvalitatīvi uzlabots un gan izskatītos moderni, gan arī būtu patīkama pilsētvide ikvienam. Mūsu aprēķini rādīja, ka šim mērķim papildus nepieciešami no 110 līdz 300 miljoniem eiro. Bet patlaban izskatās, ka šim mērķim varētu novirzīt tikai ap 28 miljoniem vai pat būs vēl mazāk. Un tas pie apstākļa, ka finanšu ministrs ir vicemēra partijas biedrs, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs – mēra partijas biedrs, bet satiksmes ministrs – vicemēres partijas biedrs. Tieši kā pie šāda varas salikuma var nonākt situācijā, ka Rail Baltica piegulošai infrastruktūrai netiek piešķirta nauda, tiešām nezinu. Bet viss, kas patlaban notiek ap šo projektu, ir tukša runāšana un solījumi bez reāla seguma. Diemžēl.
Skaidrs, ka Rīgas pašvaldībai vienai pašai līdzekļu visu darbu īstenošanai nepietiks. Gan satiksmes ministrs, gan Rīgas domes vadība to zina, jo es pats vēl pirms gada par šo jautājumu runāju ar visiem, kas šajā projektā ir iesaistīti. Taču šajā jomā nenotiek pilnīgi nekas – pat neskatoties uz to, ka Rail Baltica projekta Rīgas daļas realizācija faktiski jau ir sākusies. Un tāpēc man ir ļoti lielas bažas, lai domes vadības neizpratnes vai negribēšanas dēļ beigās mēs neattopamies, ka Rail Baltica tieši Rīgai būs devusi nevis ieguvumus, bet tikai virkni jaunu un neatgriezeniski nelabojamu problēmu. Kur tā izdaudzinātā un solītā sadarbība starp jauno pilsētas varu un valdību pazuda, nevaru saprast. Līdz ar to – vēlreiz pieminot priekšvēlēšanu saukli ''Ķirsim ir plāns'', es teikšu, ka patiesībā tāda reāla Rīgas attīstības plāna nav nevienam. Jau šobrīd ir skaidrs, ka no kvalitatīva menedžmenta Rīgai šobrīd nav pat ar visiem trim vicemēru amatiem. Investīciju piesaistīšana nesekmējas ne Staķim, ne Ķirsim. Kaut cik pozitīvas tendences vērojamas Eduarda Smiltēna darbā, beidzot sākot veidot Rīgas attiecības ar blakus esošajām pašvaldībām, taču man šķiet, ka Smiltēnam varēja tikt uzticēti vēl kādi pienākumi. Savukārt runājot par vicemēres Lindas Ozolas funkcijām – viņai piešķirtais amats un noteiktās atbildības jomas ir nekas vairāk kā absolūti politisks lēmums. Neredzu nekādu nepieciešamību uzturēt un finansēt šādu štata vienību un tam nepieciešamo atbalsta struktūru.
Bet rezumējot varu paust – tā vietā, lai risinātu reālas pilsētas un rīdzinieku problēmas un cīnītos par atbalstu no valsts puses, koalīcija nodarbojas ar ietekmes dalīšanu pār pašvaldības uzņēmumiem. Drīzumā vajadzētu beigties konkursam uz pilsētas izpilddirektora amatu, kas nu jau kļūst svarīgāks vai vismaz līdzvērtīgs mēra krēslam. Varu prognozēt, ka izpilddirektors būs no Jaunās Vienotības, bet viņa vietnieks – no Nacionālās apvienības. Un tad jau tiks sadalīta arī ietekme uzņēmumos.