Aizvadītā gada terora aktu daudzskaitlīgums un brutālās vardarbības kāpinājums teju ikvienam cilvēkam pasaulē un arī Latvijā liek uzdot sev jautājumu, kā gan iespējams, ka kontinentā, kurā vēl pirms pāris gadiem tādi jēdzieni kā miers, drošība, labklājība un stabilitāte bijuši tik pašsaprotami, šodien var notikt kas tāds? Vai mēs lielajā skrējienā pēc labākas dzīves esam palaiduši ko garām? Vai esam bijuši pārliecināti par mūsu kopējo vērtību izpratni tik ļoti, ka neesam sajutuši cilvēkus un notikumus mums līdzās? Vai esam ļāvušies atsvešinātībai un notrulinājumam tiktāl, ka neesam pat pieļāvuši iespēju, ka kaut kas tāds briest mūsu pašu vidū? Jau šobrīd publiskotā informācija liecina, ka vairumā gadījumu uzbrukumus veikuši cilvēki, kuri Eiropā dzīvo jau otrajā vai trešajā paaudzē. Tie nav kādi tāli un nezināmi spēki, viņu vidū ir ES pilsoņi.
Jau iepriekš vairākkārt esmu uzsvērusi, ka terorismam un ļaunumam nav tautības, gluži tāpat kā teroristiem nav vēlmes šķirot savus upurus pēc tautības vai kādām citām cilvēciski izprotamām pazīmēm. Pasargāti nav nedz bērni, nedz sirmgalvji, un šajā šķietami bezmērķīgajā cīņā kā lielākais varonis var justies tas, uz kura sirdsapziņas nogulst pēc iespējas vairāk izpostītu dzīvju un cilvēku likteņu.
Šodien mēs nedrīkstam uzlūkot citas Eiropas valstis augstprātīgā pārākumā un smagi kļūdīties domājot - ja tas mūs šobrīd tieši neskar, stāvēsim savrup un ļausim problēmu skartajiem pašiem tikt galā ar problēmu cēloņiem un sekām.
Iemesli, kuru dēļ jauni cilvēki, mūsu līdzcilvēki, nostājas uz radikalizācijas ceļa, ir vienādi kā Francijā, Vācijā, Beļģijā, tā arī Latvijā.
Pēc publiski pieejamās informācijas, Drošības policijai ir zināmi vismaz pieci Latvijas valstspiederīgie, kuri ir devušies uz Sīriju. Šie fakti jau runā paši par sevi. Mums jāatzīst, ka mūsu pašu cilvēki, kas dzīvojuši ar mums vienā zemē, runājuši mūsu valodā un kuri audzināti atbilstoši mūsu kopējiem uzskatiem un vērtībām, tomēr ir pakļāvušies spēcīgajai teroristu propagandai, kļūstot par tās radikāliem sekotājiem.
Latvijā, it īpaši politiskajā retorikā, šodien kontekstā ar aktuālo bēgļu un patvēruma meklētāju jautājuma risināšanu priekšplānā tiek saasināts jautājums - "par" vai "pret" (bēgļiem un viņu uzņemšanu), aizmirstot, ka šobrīd svarīgāk par visu ir diskutēt – "kā"? Vēl vairāk, ir vērojami ļoti tieši mēģinājumi terorisma apdraudējumu tieši sasaistīt ar bēgļu krīzi, tādējādi radot vēl lielāku spriedzi sabiedrībā. Jāsaprot, ka šodien nav iespējams izslēgt visus riskus, lai droši garantētu, ka starp bēgļiem nebūs personu, kuras atbalstītu radikālas ideoloģijas. Tomēr ikvienam no mums šodien vajadzētu censties jaunos drošības izaicinājumus uztvert ar iespējami līdzsvarotu attieksmi, kritiski vērtējot un analizējot gan pasaulē, gan Latvijā notiekošo.
Terorisms ir vāju un gļēvu cilvēku ierocis, tādēļ piekrītu tiem, kas apgalvo, ka tas neapšaubāmi ir drauds visam, ko pasaule ir sasniegusi ceļā uz demokrātiju – viedokļu dažādībai, uzskatu brīvībai, tolerancei un humānismam, taču tas nav eksistenciāls drauds, kas spētu iznīcināt valstis, kultūras, nācijas, ja vien tās pašas neļausies. Vienlaikus mums jāatzīst, ka, lai cik ļoti mēs vēlētos rast tūlītēji efektīvus un iedarbīgus risinājumus cīņai ar terorismu, tas nebūs ne ātrs, ne vienkāršs uzdevums. Jau šobrīd par drošību atbildīgajiem dienestiem ir jāvelta nozīmīgs darbs ne tikai tam, lai apzinātu un sekotu līdzi šo jau zināmo cilvēku darbībām un nolūkiem, bet arī jāspēj identificēt tos, kuri potenciāli varētu doties uz Sīriju un iesaistīties teroristisko grupējumu darbībās.
Mēs nedzīvojam izolētā telpā, mēs esam spējuši atgūt un nostiprināt savu vietu Eiropā, taču, ja mēs ļausim populistiskiem, naidu un sabiedrības šķelšanu veicinošiem uzskatiem ienākt mūsu apziņā, ja nespēsim nošķirt apzinātas provokācijas no patiesiem notikumiem un ļausimies neiecietībai, mūsu izcīnītā vieta Eiropas valstu saimē var nebūt vairs tik pašsaprotama.
Nenoliedzami, spēcīgi un uzticami sabiedrotie, profesionāli un lojāli bruņotie spēki un drošas robežas ir neatsveramas mūsu valsts brīvības un neatkarības nodrošināšanā. Tomēr šodien ir svarīgi ne vien koncentrēties uz atbalstu un drošības garantijām, ko varam saņemt kā ES un NATO dalībvalsts, bet arī būt gataviem patstāvīgi risināt ar Latvijas iekšējo un ārējo drošību saistītus jautājumus, lai mazinātu mūsu ievainojamību.
Tādēļ esmu patiesi gandarīta, ka šodien Saeimas apstiprināmajā Nacionālās drošības koncepcijā – dokumentā, kas tuvākos četrus gadus kalpos kā pamats citu politikas iniciatīvu tālākā izstrādē, ir vispusīgi iezīmēta ne vien šā brīža Latvijas nacionālās drošības situācija un analizēti aktuālie draudi, kas gan tieši, gan pastarpināti to ietekmē, bet arī izvirzītas konkrētas prioritātes drošības apdraudējumu mazināšanai, pie kurām gan atbildīgajiem drošības dienestiem, gan valsts pārvaldei un arī sabiedrībai kopumā būs jāstrādā.
Vēlos paust ticību tam, ka parlaments šajā brīdī labi apzinās savu lomu un atbildību, lai mūsu atbildīgie drošības dienesti varētu strādāt pēc iespējami augstākiem profesionālajiem standartiem, un nepieciešamības gadījumā nevilcinoties nodrošinās atbalstu dienestu spēju stiprināšanai.