Šāds veidojums - sabiedriskā komisija kāda notikuma izvērtēšanai - nav paredzēts nevienā Latvijas Republikas tiesību normā. Latvijas tiesību sistēmā katras iestādes kompetence ir precīzi nodalīta - ir likums "Par tiesu varu", Prokuratūras likums, likums "Par policiju", vēl dažādi likumi un tiem pakārtoti tiesību akti, kas precīzi reglamentē visdažādāko notikumu izvērtēšanas procedūru.
Arī saistībā ar Zolitūdes traģēdiju ierosināts kriminālprocess, izveidota speciāla profesionālu un pieredzējušu prokuroru grupa, kuras rīcībā ir viss nepieciešamais - gan faktiski neierobežotas iespējas nopratināt jebkuru personu un saņemt jebkurus dokumentus, gan arī veikt jebkādas ekspertīzes. Publiski izskanējusi informācija, ka sākta arī civilā tiesvedība ar ievērojamu prasības summu, tās ietvaros arī, visticamāk, tiks norīkotas ekspertīzes un vērtētas plaša personu loka atbildības pakāpes.
Kriminālprocesa likuma 533. pants paredz tādu procesuālo instrumentu kā tiesas blakus lēmums, proti, tiesa reizē ar galīgo nolēmumu krimināllietā var pieņemt blakus lēmumu, kurā kompetentai institūcijai vai amatpersonai norāda uz krimināllietā konstatētajiem tiesību normu pārkāpumiem, to cēloņiem un veicinošiem apstākļiem un pieprasa tos novērst. Līdzīgs institūts paredzēts arī Civilprocesa likuma 232. pantā, saskaņā ar kuru tiesa var pieņemt blakus lēmumu, ja, izskatot lietu, konstatēti apstākļi, kas liecina par iespējamu likuma pārkāpumu. Šāds lēmums tiek nosūtīts attiecīgajai iestādei.
Rodas jautājums - vai šie jau sen iedibinātie un praksē ne vienu reizi vien pārbaudītie un izmantotie procesuālie instrumenti, kurus piemēro tiesa vienlaikus ar sprieduma pasludināšanu krimināllietās un civillietās, nepārklājas ar tādiem komisijas uzdevumiem kā, piemēram, Zolitūdes traģēdijas tiešo un netiešo cēloņu izvērtēšana?
Domāju, šobrīd katram skaidrs, ka tiešie cēloņi ir pārkāpumi ēkas projektēšanas, būvniecības un ekspluatācijas procesā, par kuriem precīzu atbildību noteiks tiesa. Nav pamata uzskatīt, ka tiesa neizmantos tiesības pieņemt blakus lēmumus tādos jautājumos kā atbildīgo dienestu un amatpersonu rīcības efektivitāte un normatīvā regulējuma efektivitāte būvniecības, publisko iepirkumu un civilās aizsardzības jomā saistībā ar Zolitūdes traģēdiju.
Turklāt ir vairāk nekā dīvaini, ka sabiedriskajā komisijā nav neviena būvniecības speciālista vai jurista ar pieredzi likumdošanas aktu izstrādē. Ir arī pamats secināt - komisijai nav piešķirtas nekādas īpašas tiesības, kas pārsniegtu citu institūciju tiesības, drīzāk var teikt, ka komisijas funkcijas pārklājas ar prokuratūras funkcijām kriminālprocesā un tiesas funkcijām blakus lēmumu pieņemšanā.