Taisnības labad jāatzīst, ka ceļš uz ES Zagrebai bijis ilgāks, nekā horvāti to patiesībā pelnījuši, kaut vai salīdzinot ar citiem kaimiņiem reģionā, piemēram, Rumāniju un Bulgāriju. Kavēšanās iemeslus diktējis gan starptautiskais politiskais spiediens, gan arī Savienības finansiālās iespējas. Visticamāk, ES tagad ir vajadzīgs laiks atpūtai, jo paplašināšanās nevar būt bezgalīga. Tas nozīmē, ka pārejām Balkānu kaimiņvalstīm nāksies turpināt reformēšanos, turklāt visai modrā uzraudzībā, atrodoties pacietīgā gaidīšanas režīmā.
Var novēlēt jaunajai Savienības dalībvalstij, kas par tādu var kļūt nākamā gada 1. jūlijā, ielāgot savu priekšgājēju kļūdas. Tas nebūs nekas jauns, bet par savām interesēm vajag cīnīties. Ieteicams paskatīties kaut vai uz Latviju - tās vieglprātīgo piekrišanu dažādiem piedāvājumiem, piemēram, par triju cukurfabriku likvidāciju. Ir pagājis nedaudz gadu, bet cukura cenas pieaugušas, un arī nopērkamā cukura kvalitāte nepavisam nav vajadzīgajā līmenī, turklāt latviešu zemnieki palikuši bez laba biznesa. Diemžēl cukurs nav vienīgā šāda «neveiksme». No Latvijas viedokļa horvātu pievienošanās ES vērtējama, kā jauna sabiedrotā ienākšana Savienībā, ar kuru var būt daudz kopīgu interešu, piemēram, kohēzijas, reģionālajā un agrārajos jautājumos.