Beļskis: Lai lēmums ir balstīts sirdsapziņā un atbildībā par Latviju

Vēl gaismiņa trausla un augstu virs sirmā bērza galotnēm klaigājot steidzas nu jau nez kurais dzērvju kāsis. Aizeju līdz savam mīļajam kokam un māla krūkā leju naktī satecējušas sulas – spirgtas, saldas un veldzējošās -, tādas, ka skudriņas izskrien caur visām šūnām, sapurinot ar neredzamu spēku. Ieleju vēl saujā mazliet sulas, ko acis izskalot, un tad jau esmu možs, kā tas strazds, kas nevar rimties ābeles galotnē, izdziedot savu rītu. Neatceros gadu, kad bērzi mums devuši tik agras un saldas sulas. Man tās vienmēr šķiet kā dzimtās zemes svētītas, jo vislabāk palīdz aizskalot ziemas nogurumu. Tā ir daļa no daudzajiem mirkļiem, kāpēc mīlu šo zemi. Atnācis vēl viens Purvīša pavasaris, un saule austot iezīmē Latvijas lauku ainavu neatkārtojamos vaibstus. Negribas ne mirkli novērst acis un domas no šīs mūsu zemes burvības. Mierīgums, gudra lēnprātība, zemniecisks spēks un pamatīgums man vienmēr šķitis latviešu tautai piedienošs. Arī sarunās un strīdos. Tāpat kā gudrība - visu kārtīgi pirms darāmā darba nomērīt un "hop" teikt tikai tad, kad esi pārlēcis grāvim. Skumji, ka šī laikmeta griežos esam tik daudz zaudējuši no mūsu identitātes līnijām. Lēkājam kā tādi sabiedēti zaķi no ciņa uz cini, klaigājot, ka tūlīt iekritīsim, samērcēsim kājas purva rāvā, nemaz nenojaušot, ka pamazām jau esam ievilkti svešas identitātes akacī. Neiecietība, naidīguma, dusmu klaigas un mums tik neraksturīgā rupjība sociālajos tīklos, ziņu portālu anonīmajos komentāros mūs pamazām pārvērš par gauži nenovīdīgiem tiepšām, kas katrā sabiedrisko attiecību guru izmestajā cilpā paklūp un nokrīt no tā vienīgā ciņa vai apmaldās pirmajās trīs priedēs. Nu jau nav vairs ne miņas no tā burvīgā rīta un Purvīša ainavas. Esmu ieslēdzis datoru un sērfoju pavisam nelatviskā, bet šim laikmetam piederīgā vidē. Mani gan kaut kā nebiedē ne troļļi, ne informatīvais karš, ne "zaļie cilvēciņi". Man ir un pieder 4.maijs, kad neaprakstāmā saviļņojumā un sirdspukstu kanonādē katrs savā balsošanas biļetenā ierakstījām - "Par!". Kopā ar visiem, kas nobalsoja par neatkarību, kopā ar tautu, kas gavilēja pie Jēkaba ielas nama un krastmalā, uzticot mums sava mūža svarīgāko misiju. Tagad, apskatot šo balsošanas urnā iemesto lapiņu, kuras kopijas mums katram vēlāk uzdāvināja piemiņai, redzu, ka satraukums bijis tik liels, ka paraksts viļņojas kā karogs Svētā gara tornī. Arī tagad, satiekot ikvienu Latvijas Tautas frontes (LTF) frakcijas biedru, sajūtu tās vienreizējās trīsas, kuras šorīt dāvāja bērzu sulas krūze. Nav bijuši vienkārši šie gadi pēc Atmodas pavasara, barikādēm, mūsu dziesmotās revolūcijas, Godmaņa krāsniņām, reketa laikiem un bankrotiem. Mēs visi esam bijuši šai laikā ar savu piedalīšanos vai klusējošu piekrišanu, ar kļūdām un uzvarām, ar sirdi un dvēseli vai mēmi sastingušās bērzu sulu lāstekās zvaigžņotā, bet aukstā pavasara naktī. Saule un rīts jau mūs katru atmodina un atkausē, lai varam atkal sēsties sev atvēlētā laika upes laiviņā un izdzīvot vēl vienu dienu un daudzas nākamās dienas, savām un mūsu bērnu acīm. Arī visu mūsu mīļo aizgājušo acīm, karos kritušo, gulagā un čekas pagrabos nomocīto, trimdā rimušo vēl pirms Latvijas augšāmcelšanās. Lai cik ainavisks un iedvesmojošs šīs rīts, tomēr, lasot ziņas un viedokļus, nemanāmi piezogas pārdomas, šaubas un neziņa, cik stipras vēl mūsos ir Latviskās identitātes līnijas. Vai mūsu jauno identitāti nebūvē svešas un naidpilnas intereses, alkas pēc varas, naudas, ietekmes, kurai prasmīgi kalpo desmitiem un simtiem profesionālu manipulatoru. Viņi jebkurā brīdī melnu pārkāsos par baltu, cienījamu cilvēku iegrūdīs dubļos, veidojot tādu realitāti, kuru es nekad nepieņemšu ne ar sirdi, ne dvēseli. Negribu, lai tajā tiek ievilināti mani bērni... Mazliet iekarsu. Dusmās gandrīz izslēdzu datoru, bet tas jau neaizslaucīs drazas no ziņu un komentāru rindām. Paldies dievam, ka tur vēl raksta gana daudz godīgu, gudru un talantīgu cilvēku, atklāti paužot savas domas un uzskatus. Es viņus mīlu, arī tos, kam nepiekrītu, bet, kad tiekamies, strīdamies, skatoties viens otram acīs. Tagad bieži dzirdu, kā kaimiņš ar kaimiņu, pār sētas žogu pārliekušies, runā par karu, ne pavasara darbiem. Vecmāmiņas, tiekoties pie pārtikas izbraukuma busiņa, vaicā pārdevējai, ko tad šie tur augstajā namā liks par prezidentu, bet jaunieši tramvajā čato savos mobilajos un planšetēs, dzīvojot savā virtuālajā pasaulē. Saule jau krietni pacēlusies virs bērzu un priežu galotnēm. Pavisam nedaudz atlicis līdz 4.maijam, kad atkal satikšu savus kolēģus un cīņu biedrus 4.maija Deklarācijas klubā. Nezinu, kāpēc, bet tieši viņu vidū jūtos vislabāk, lai arī kā reizēm strīdamies un diskutējam gan par tām dienām pirms 25 gadiem, gan šo laiku. Tāpēc aicinu un aicināšu savus kolēģus un cīņu biedrus mudināt Tevi, mūsu kluba biedru, kandidēt vēl vienam prezidenta laikam, lai arī zinu, ka ne visi tā domā. Mēs, kas labi Tevi pazīstam, zinām – lai kādi būtu argumenti, lēmumu pieņemsi pats. Zinām Tavu mierīgumu, dzīves gudrību, godprātību, arī nesamāksloto mulsumu, dažreiz pat neveiklo minstināšanos, uzrunājot dažādas auditorijas. Bet tas taču ir cilvēciski! Tu nekad neesi bijis un nebūsi partiju sabiedrisko attiecību radīts "Kens", ar kuru strādā profesionālas un labi apmaksātas mediju treniņu un tēla veidošanas komandas. Zinu, ka vēl neesi pieņēmis galīgo lēmumu, jo, lai arī maz, ir laiks pārdomām, kaut gan Tev ir visas juridiskās un morālās tiesības kandidēt otram prezidenta laikam. Ticu, ka Tavs lēmums būs godīgs gan pret mums –  Latvijas Tautas frontes frakcijas kluba biedriem -, gan arī tiem, kuri ir pret Tavu kandidēšanu. Lai Tavs lēmums balstīts sirdsapziņā un atbildībā par Latviju!