Par mākslinieka un pasūtītāja sadarbību: mākslinieka un pasūtītāja sadarbībai ir tikpat senas saknes kā pašai mākslai. Pasūtītāja vēlme ietekmēt mākslinieku ir normāla un pašsaprotama. Tas, kā mākslinieks izvēlās veidot šo sadarbību, ir konkrētās personības un kultūras diktēta rīcība.
Romantisma leģenda, protams, paredz mākslinieku kā neatkarīgu un neietekmējamu, no nekurienes dzimstošu liesmu. Kaut gan profesionāļu aprindās reti ir novērojams šāds satraukums. Attiecības starp pasūtītāju un autoru ilustrē leģenda par to, kā Mediči, apmeklējot Mikelanželo darbnīcu, esot aizrādījis, ka Dāvida figūrai portretā esot neproporcionāls deguns. Skulptors uzrāpies pa sastatnēm un vienā rokā turot kaltu no otras pakaisot marmora putekļus veicis „uzlabojumus”. Atgriezies pie pasūtītāja meistars saņēmis uzslavas par veiktajām izmaiņām.
Māksliniekam vienmēr ir iespēja izvēlēties. Jāsaka, ka leģendas rašanās laikā mākslinieks varēja nonākt pie kāķa, kamēr jau tuvāk mūsdienām strīds ar pasūtītāju beidzās ar honorāru un vēsām atvadām, kā D. Rivjeras gadījumā Rokfellera centā Ņujorkā. Mākslinieks nerodas tukšā vietā, un ir saistīts ar kultūras slāņiem, personiskajām motivācijām, kas jebkurā gadījumā ir nosacīta programma un jau pašos pamatos ir konkrētā mākslas darba abstrakts pasūtītājs. Principā jebkurš viedoklis, kurš manifestējas un pastāv publiski, ir pasūtījums māksliniekam. Sākot no tantes, kas tavu zaļās prakses darbu novērtē un dod savus pasūtītāja padomus un beidzot ar visnopietnāko, zinātniskās konferencēs rūdītu ekspertu, kas pasūta mūsdienīgu, novatorisku un emocionāli ietilpīgu mākslas darbu. Ar šo es vēlos teikt, ka jebkurš analītiķis, izdodot savu vērtējumu, ir reizē veicis arī pasūtījumu.
Par tiesībām vērtēt: Vilnis Vējš savā komentārā kritizē ekspertu komisijas, kuras pieņem lēmumus attiecībā uz valsts iepirkumiem valsts iestādēs. Piemēram, Latvijas bankas monētu dizaina padomi. Jāsaka, ka šāda anarhisma apdvesta uzstāšanās varētu būt pat amizanta, ja ar to nāktu klajā kāds tikko kā akadēmiju beidzis nemiernieks, kuram ir jāizgrūsta visi vērtību turētāji, lai pēc kāda laika pats godam sāktu ieņemt sabiedriskās domas veidotāja vietu. Vilnis Vējš pats ir domas veidotājs, vērtību turētājs un nosaka, diktē, kas ir labi un nav labi mūsdienu mākslā. Noraidot iespēju izvērtēt mākslas darbu institucionālā līmenī, mākslas analītiķis strauji nobremzē pie kraujas malas, kur nākošais solis ir principiāla novērtējuma noraidīšana un līdz ar to paša analītiķa un vērtējumu sniedzēja profesionālā pašnāvība. Turklāt, ar ko šādās padomēs izteiktais vērtējums atšķiras no mākslas analītiķa izteiktā vērtējuma kādā ar mākslu saistītā izdevumā? Vērtēšana taču paliek vērtēšana, vai to veic viens eksperts vai ekspertu grupa. Kāda atšķirība, vai eksperti piekabina vērtības vai nevērības etiķeti kolektīvi balsojot slēgtā padomē, vai arī šo etiķeti piekabina viens analītiķis publiski, savā rakstā?
Vilnis Vējš, manuprāt, ir lielisks mākslas analītiķis un mākslas procesu pētnieks, un es priecājos, ka viņa raksti ietekmē un maina Latvijas mākslas ainu. Man ir interesanti uzzināt viņa viedokli par mākslas procesiem un konkrētiem gadījumiem, taču kāpēc apcelt vienu strukturējošās sistēmas daļu, kuras sastāvdaļa esi arī tu pats? Ceru, ka viņš turpinās analizēt, vērtēt un pasūtīt jaunus, lieliskus mākslas darbus.