Pēdējās dienās izskanējuši viedokļi par to, ka valdība nepilda vēlētājiem doto solījumu attiecībā uz veselības aprūpi. Proti, valdības rīcības plāna 18.2. punkts paredz nodrošināt, ka veselības aprūpei atvēlētais finansējuma apjoms (procentos no IKP) tiek tuvināts Eiropas Savienības valstu vidējiem rādītājiem. Kā rezultatīvie rādītāji uzrādīts tas, ka veselības aprūpes valsts budžets ik gadu tiek palielināts vismaz par 0,25 % no IKP, sasniedzot rādītāju – 4,5 % no IKP 2014.gadā. Šāds uzstādījums ir pilnīgi atbalstāms. Patiesībā veselības ministrs pat nedrīkstētu lietot kādu citu rezultatīvu rādītāju, jo tāds tiek lietots visā Eiropā. Pat vairāk, uzliekot šādu mērķi, tas nebūt nav optimālais finansējums veselības aprūpei uz kuru tiecas katra ES valsts. Vidēji Eiropā šis rādītājs ir sasniedzis jau 6 - 7% no IKP.
Kāda ir realitāte? Lai sasniegtu šo rādītāju – 4,5% no IKP - 2014.gadā, un par 2/3 izpildītu ES vidējā līmeņa prasības veselības aprūpes nodrošināšanai, Veselības ministrijai vienkārši būtu jāpaņem sev viss Satiksmes ministrijas budžets. Tik vien... Kāpēc šāda situācija? Tāpēc, ka strauji augot IKP, nebūtiski pieaug ieņēmumi budžetā. Ja Eiropā vidēji budžets veidojas kā 38 - 40% no IKP, tad Latvijā tas noslīdējis jau zem 30% no IKP. Tieši tāpēc veidojas situācija, ka absolūtos skaitļos budžeta ieņēmumi aug, bet attiecībā pret IKP – samazinās. Tas arī apgrūtina valdības uzdevumu, realizēt minētos 4,5% veselībai vai 2% aizsardzībai. Ja mēs spētu nodrošināt budžeta ieņēmumus pret IKP vismaz 33% apmērā, tad patiesi parādītos iespēja nodrošināt arī attiecīgo nozaru prasības. Protams, te pastāv arī politiska izšķiršanās par budžeta veidošanas politiku, kuru nosaka Ministru kabinets un apstiprina Saeima – cik lielu atļaujamies budžeta deficītu, kādās proporcijās sadalām budžeta izdevumus utt.
Kāds ir risinājums? Vispirms – un tas ir vidēja termiņa uzstādījums, - ir jādara viss, lai uzlabotu budžeta ieņēmumus, izvirzot to par teju galveno mērķi. Ir jāanalizē nodokļu politikas veidošana, motivējoši mehānismi nodokļu maksāšanas stimulēšanai, ēnu ekonomikas mērķtiecīga apkarošana. Otrkārt, un tas varētu būt īstermiņa risinājums veselības aprūpes finansējuma uzlabošanai – nodrošināt tādu % proporciju no budžeta izdevumiem, kas uzskatāma par optimālu vidēji ES. Tātad, no budžeta izdevumiem vidēji ES veselības aprūpei tiek novirzīti aptuveni 12 - 13%. Igaunijā 12,45%, Lietuvā nedaudz zem 12%, bet Latvijā - tikai 9,7 % no budžeta izdevumiem.
Ja par mērķi tiktu izvirzīti % no budžeta izdevumiem, tad, solidāri ar citām nozarēm, veselības aprūpe saņemtu to, kas, pirmkārt, atbilst valsts reālajām iespējām un, otrkārt, atbilst arī labajai praksei ES. Izšķiršanās par šādu rīcību - jau šogad tuvināt izdevumu proporciju ES praksei, to palielinot par 1 %, - ļautu veselības aprūpei nodrošināt papildus vēl aptuveni 65 miljonus latu. Ar tiem varētu risināt augsto pacientu līdzmaksājumu problēmas vai palielināt atbalstu kompensējamo medikamentu saņemšanā.
Tāda izšķiršanās ir iespējama nākamajā gadā. Tāpēc aicinu gan ārstus, gan arodorganizācijas, gan veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus un pacientus iestāties par solidāru taisnīgumu starp nozarēm – palielināt budžeta izdevumu proporciju veselības aprūpei līdz 12% jau 2015.gadā. Tas vismaz ir reāli!