Dažas vienkāršas patiesības. Saruna ar ekspremjeru Māri Gaili

Tēma, par ko runāsiet, ir Dažas vienkāršas pārbaudītas patiesības.

Jā. Mani uzaicināja uz šo radošo konferenci, un man šķita, ko tad es varu pastāstīt, es jau neesmu nekāds teorētiķis. Nevar teikt, ka neesmu radošs, bet man nav nekādu talantu, tāpēc es vienmēr sadarbojos ar cilvēkiem, kam tie ir. Tā arī ir viena no vienkāršām un pārbaudītām patiesībām – izvēlies sev blakus cilvēkus, kas ir gudrāki, labāki un radošāki par tevi, tad lietas notiks.

Vēl viens no maniem principiem ir nedarīt neko ilgāk par pieciem gadiem, tā ir vēl jaunībā lasīta amerikāņu gudrība, kas vēsta, ka rutīna visu sabeidz. Tāpat svarīgi ir vienmēr darīt tikai to, kas patīk, es, slinks būdams, nedaru neko, kas mani neaizrauj. Vienmēr arī saku, ka nevajag satraukties par naudu, īpaši tās trūkumu.

Bet bez naudas darīt, ko gribi, jau īsti nevar.

Jā, protams, ir laiks, kas jāvelta arī lietām, kuras ir ne visai patīkamas, un vienkārši jānododas naudas pelnīšanai. Taču tad balansam jāatrod hobiji un lietas, kas var aizraut un izkrāsot ikdienu.

Bet, ja tu dari kaut ko foršu, nauda ir blakus produkts, kas atnāks tāpat. 

Tad jūs teiktu, ka, lai sāktu ko lielu, naudai nav obligāti jābūt?

Nē, naudas faktors nav būtisks. Ideja ir svarīgāka. Tā jau vienmēr saka, un cilvēki to neuztver nopietni, bet tā ir. Labām idejām vienmēr atrodas nauda, jo ir cilvēki, kam tā ir, bet nav nevienas idejas, viņi ir gatavi ieguldīties. Protams, vislabāk ir, ja ir gan nauda, gan ideja, tas jau ir ļoti eleganti. Piemēram varu minēt to, ka, kad sākām Žaņa Lipkes memoriāla projektu, mēs tur ieguldījām vien pāris tūkstošu, beigās savācām 400 tūkstošus, jo cilvēki noticēja idejai. 

Gan Žaņa Lipkes memoriāls, gan citi projekti, ko esat veicis sabiedrības labā, attīstījušies jūsu dzīves posmā, kas bijis ārpus politikas. Tomēr birka "ekspremjers" jūs arī  šodien, pēc divdesmit gadiem, nav pametusi. 

Es jau no tās nevairos. Tieši pretēji – pats uzstāju, lai man to piekarina. Tas ir gluži kā olimpiskais čempions – vienreiz sasniedz, un otro, trešo reizi vairs nevajag. Man bērni un sieva saka, ka esmu narciss, kaut kādā mērā tā arī noteikti ir, bet birka "ekspremjers" man patīk.

Vai tomēr nav tā, ka viss, kas saistīts ar politiku, sabiedrības acīs nes negatīvu pieskaņu?

Man ir pilnīgi vienalga. Bet, ja tā ir, tad tas ir bēdīgi. Tas nozīmē, ka kaut kas nav kārtībā ar mūsu patriotismu un valstiskuma apziņu. Jo, pat ja tev kāds ekspremjers nepatīk, man arī daži nepatīk, tā vienalga ir baigā atbildība ieņemt tādu amatu, un to var sasniegt retos gadījumos.

Visu sarunu ar Māri Gaili var izlasīt laikraksta Diena piektdienas, 17.februāra, numurā!