Ieguvums būtu aktīvāka Rīgas teritorijā esošo ūdeņu izmantošana pilsētvides veidošanā – arhitekti jau krietni sen atzīmē, ka pilsēta neizmanto savu objektīvo īpatnību, garu piekrasti, lai veidotu ko interesantu tūristiem un pašiem rīdziniekiem. Patiesi, ja salīdzina, cik omulīgas un ļaužu apdzīvotas ir ūdenstilpju piekrastes citās Eiropas pilsētās, Rīgai paveras iespējas.
Savukārt risks varētu būt tāds, ka dažādi attīstītāji, apelējot pie grūtajiem laikiem, panāk kvalitātes latiņas pazemināšanu. Tā teikt, jāpriecājas par ikvienu jaunu darba vietu, tad nu esat tik laipni un panāciet pretī – te funkcijas projektam pamainīsim, te kādu zaļo zonu mazliet sašaurināsim, te vispār kaut ko nojauksim.
Risks ir arī priekšlikumu daudzums. It kā saprotams, ka tie sakrājušies – vēsturiskā centra gadījumā vairāk nekā 150, visas pilsētas kontekstā virs tūkstoša – jo kopš iepriekšējā plānojuma apstiprināšanas pagājuši gandrīz 10 gadi. Tomēr, jo lielāks priekšlikumu daudzums, jo grūtāk sabiedrībai ar tiem kvalitatīvi iepazīties un izteikt savu viedokli. Tādēļ, lai cik grozījumi ir objektīvi vajadzīgi, pašvaldībai vajadzētu nodrošināt to izskatīšanas saprātīgu termiņu.