Dimants sacīja, ka Latvijā ir spēkā deviņdesmito gadu mediju regulējums, jo valstī nav atsevišķas struktūras kādas ministrijas paspārnē, kas nodarbotos tieši ar mediju regulējumu. Tā kā likumi lielākoties nāk no ministrijām, tad arī mediju pārstāvniecībai ir jābūt kādā no ministrijām. Kā labāko variantu Dimants minēja Kultūras ministriju, jo tajā jau darbojas divas ar medijiem saistītas nodaļas.
"Doma par izmaiņām ir jau kādu laiku, bet darbība seko tikai tagad. Viss notiek pārāk lēni. NEPLP jau no vasaras ir izveidota darba grupa, kas strādā pie izmaiņām Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā (EPLL) un pie izmaiņām, kas būs nepieciešamas mediju regulējumā saistībā ar jauno Latvijas Sabiedriskā medija (LSM) koncepciju. Mums jau ir priekšlikumi, kurus varēsim piedāvāt tieslietu ministra darba grupai par grozījumiem EPLL," sacīja Dimants.
Pie galvenajām problēmām Dimants minēja novecojušo likumu "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem", drukāto un interneta mediju regulējuma neesamību, īpašnieku caurskatāmību, kā arī jādefinē, kas var būt masu medija īpašnieks, lai medijs nav sabiedrisko attiecību projekts.
Dimants norādīja, ka esošais likums "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" ar vairākiem grozījumiem ir jāraksta pilnībā par jaunu, jau sākot ar terminoloģiju. Tas neatbilst mūsdienu prasībām, īpaši dažādu elektronisko mediju lielā patēriņa dēļ un veidiem, kā to var izmantot.
Par drukātajiem medijiem Dimants sacīja: ja NEPLP uzrauga elektroniskos plašsaziņas līdzekļus, tad nav nevienas institūcijas, kas uzrauga drukātos medijus. Arī interneta medijiem neesot regulējuma un uzraudzības. NEPLP uzrauga tikai televīzijas un radio pārraides internetā, bet interneta mediju uzraudzība nav NEPLP kompetencē, kam tā ir jābūt.
Dimants norādīja, ka viena no lielākajām problēmām ir masu mediju īpašnieku caurskatāmība. Lai arī ir noteikts, ka mediju īpašniekiem Uzņēmumu reģistrā ir jānorāda ziņas par sevi, šī norma ir deklaratīva. Tā ir pareiza, bet nav uzraudzības un sankcijas, neviens neuzrauga, vai ir norādīti patiesie īpašnieki.
"Latvijā par medijiem uzdodas vairāki sabiedrisko attiecību projekti - ja medijs gadiem nepelna, bet tiek subsidēts no dažādām nozarēm, tas nav medijs, bet gan sabiedrisko attiecību projekts. Medijs pelna no lasītājiem, bet sabiedrisko attiecību projekts no pasūtītājiem," tāds ir Dimanta viedoklis par to, kas drīkst būt medija īpašnieks.
Dimants norādīja arī uz mērķiem, kas ir iekļauti NEPLP Elektronisko plašsaziņas līdzekļu nozares attīstības nacionālajā stratēģijā 2012.-2017.gadam, kas pieņemta 2012.gada vasarā: programmu satura kvalitāte un konkurētspēja Latvijas jurisdikcijā esošiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem, kas izplata Latvijā veidotu saturu; vienlīdzīgi ietvarnoteikumi nozarē; sabiedrisko mediju stiprināšana un reforma, palielinot sabiedrisko mediju lomu nacionālās kultūras identitātes stiprināšanā un latviešu valodas, ieskaitot latgaliešu valodas, lietošanā; informācijas telpas latviešu valodā un nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu apraides visā Latvijas teritorijā, it īpaši austrumu pierobežā, nodrošināšana; Latvijas jurisdikcijā esošo elektronisko plašsaziņas līdzekļu programmu dažādības sekmēšana; nacionālā, respektīvi, Eiropas Savienības elektronisko mediju tirgus stiprināšana.
Kā ziņots, Tieslietu ministrs Jānis Bordāns (VL-TB/LNNK) pieņēmis lēmumu par darba grupas izveidi plašsaziņas līdzekļu darbības pilnveidošanai. Tieslietu ministra mērķis esot nodrošināt demokrātiskai sabiedrībai pilnvērtīgu, kvalitatīvu informācijas un diskusiju telpu Latvijā, garantētu vārda brīvību, viedokļu daudzveidību, neatkarīgu informācijas vidi, tajā skaitā plašsaziņas līdzekļu finansējuma caurskatāmību.