Pagājušā gadā mums ģimenē jau bija diskusija - kuru valodu likt bērnam mācīties kā otro svešvalodu. Līdzīgs aktuāls jautājums mums bija, kad lēmām par sava dēla sūtīšanu uz bērnudārzu - vai sūtīt latviešu bērnudārzā, vai krievu (ko darīja un turpina darīt vecāki, lai ātrāk iemācītu bērnu runāt krievu valodā). Domāju, ka mēs nebijām un neesam vienīgie vecāki, kas saskaras ar šādu jautājumu - mācīt krievu valodu vai nē, un, vai krievu valodas zināšanām būs kādas priekšrocības bērna dzīvē vai nebūs?
Pirmajā brīdī liekas, ka ir loģiski bērniem likt mācīties krievu valodu, jo apkārt ir tik daudz krievvalodīgo - tas paver plašākas darba iespējas. Tāpat – Latvijas ģeogrāfiskais novietojums blakus Krievijai paver lielākas iespējas sadarboties ar šo "lielo potenciālu" zemi. Tā tas varētu likties. Taču tad es aizdomājos, kāpēc šajā gadījumā darbojas loģika - mācīt to, ko mācās vai jau pārzina daudzi? Kāpēc priekšrocības mēs saredzam tajā, kur tādas tās ir šķitušas lielākajam vairumam? Kāpēc mēs savu bērnu veidotu pēc līdzības ar citiem (attiecībā uz valodas zināšanām)? Vai tad dzīvē nav pieprasītas arī franču valodas zināšanas, zviedru, somu, vācu un galu galā - arī tās pašas lietuviešu un igauņu? Kā arī - kāpēc, ja mēs runājam par biznesa vai ekonomiskajām saitēm un perspektīvām, mēs skatāmies tikai austrumu virzienā? Ja mēs paskatāmies un salīdzinām divus cilvēkus ar divu svešvalodu zināšanām - vienam angļu un krievu, otram - angļu un zviedru; kurš no viņiem var pretendēt uz labāk apmaksātu darbu? Vai nav tā, ka tas, kurš pārzina angļu un krievu, būs pieprasītāks tā saucamajā lētā darbaspēka tirgū (kur viennozīmīgi ir vairāk brīvo darbavietu, taču arī lielāka konkurence, zemāks atalgojums, prestižs, utt.), savukārt tam, kuram būs zviedru valodas zināšanas, viņa nākotnes darbs varētu būt daudz labāk apmaksāts? Man vēl radās daudz un dažādu argumentu, kāpēc citas svešvalodas, un nevis krievu valoda, ir perspektīvākas un nākotnē daudz izdevīgākas.
Pirmkārt. Ja mēs domājam par krievu valodā pieejamo informācijas apjomu, piemēram, izdotās grāmatas, to pieejamība un daudzveidība. Kādreiz es arī tā domāju - ka tikai krievu valodā izdod tik daudz grāmatu par tik labu cenu, utt. Taču cena jau vairs sen nav tā zemāka, ja salīdzinām ar angļu valodā pieejamām grāmatām Amazon.com vai citos grāmatu pārdošanas portālos. Arī ne mazāk plašs klāsts ir ar vācu valodā izdotām, franču, zviedru, utt. grāmatām. Šajās valodās var atrast tikpat plašu literatūras klāstu kā krievu valodā. Tātad šeit nav nozīmes, vai protam krievu valodu vai tās vietā pārvaldām kādu citu Eiropas zemes valodu.
Otrkārt. Tiek runāts par biznesa saitēm ar Krieviju. Ka tikai tas, kurš pārzina krievu valodu, var pretendēt uz veiksmīgu biznesa karjeru. Šeit nu man jāsaka, ka šāds apgalvojums (kas patiesībā ir visbiežāk dzirdēts no krievu valodas propagandētājiem) ir nepareizs un aplams jau pēc būtības. Jautājums ir šāds - kurš grib savu nākotni saistīt ar tik politiski nestabilu, ekonomiski svārstīgu, nedemokrātisku un autoritatīvu režīmu kā Krievijā? Mēs visi zinām, ka Krievija savu ekonomiku ir mērķtiecīgi un cieši sasaistījusi ar savām deklarētajām politiskajām interesēm Baltijā, kas nozīme - pie nepieciešamības - tūlītēju ekonomisko instrumentu iedarbināšanu (kā, piemēram, importa aizliegumi dažādām Latvijā ražotām precēm, kas jau ne reizi vien ir ticis darīts). Tāpēc man jājautā - vai var būvēt ilgtermiņa sadarbību ar valsti un tās uzņēmumiem, kur prioritāte ir politika nevis pragmātisks bizness un tirgus attiecības starp partneriem? Vai mēs gribam, lai mūsu bērni, kas izvēlējušies šo "ciešās sadarbības modeli" ar Krieviju, būtu atkarīgi no kaimiņvalsts labvēlības? Tepat blakus - Skandināvija, Somija, Polija un pārējā Eiropa – arī ir miljonu tirgus, un ne mazāk perspektīvs kā austrumos esošais. Tad kāpēc apzināti sevi saistīt un padarīt atkarīgu no šī austrumu kaimiņa?! Ja kāds teiks, ka Krievijas sadarbības potenciāls ir tik un tā jāizmanto, tad arī pret šādu argumentu man ir atbilde - mūsdienās cilvēki Krievijā, it īpaši jaunā paaudze, pārvalda ne vienu vien svešvalodu, un līdz ar to nerodas problēmas, ja nezina krievu valodu. Sazināties ir iespējams angļu, vācu vai kādā citā Eiropas valstu valodā.
Un tad vēl trešais arguments, kurš gan vairāk ir nacionāla rakstura. Taču, ja runa ir par krievu valodas mācīšanu latviešu bērnam, tad man rodas šaubas - kāpēc mācīt manam bērnam tās valsts valodu, kas vairākas reizes ir okupējusi manu valsti, un kas vēl pat līdz šim brīdim to nav spējīga atzīt? Manā izpratnē citas valsts valodas mācīšanās ir savā ziņā arī cieņas izrādīšana attiecīgai valstij. Un vai tad nav tā, ka, jo vairāk cilvēku Latvijā zina krievu valodu, jo vieglāk Krievijai ir Latvijā realizēt savas politiskās intereses? Vai tas nav "lāča pakalpojums" Krievijai, kurai ir tikai parocīgi, ka sabiedrībā krievu valodu pārvalda tik plašs cilvēku loks, un dēļ kā krievu valodu atsevišķas šīs sabiedrības grupas var prasīt atzīt kā otru valsts valodu (kas jau notiek, un notiks, jo vairāk nostiprināsies krievu valodas pozīcijas Latvijā)?
Rezumējot vēlos teikt, ka neredzu nekādas problēmas tajā, ka mani bērni nezinās krievu valodu, bet tās vieta pārvaldīs kādu citu Eiropas tautas valodu. Domāju, ka šāds stereotips starp latviešiem – ka noteikti bērniem jāpārvalda krievu valoda – ir nepareizs, aplams un maināms. Arī Somija robežojas ar Krieviju, bet es kaut kā neesamu dzirdējis, ka somi censtos par katru cenu bērniem mācīt krievu valodu domājot, ka tādā veidā viņu nākotni padara laimīgu un nodrošinātu. Esmu pat pārliecināts, ka viņu nākotne būs daudz interesantāka, radošāka, nodrošinātāka, ar lielākām perspektīvām un pats galvenais – drošāka, ja viņi zinās citas svešvalodas un nevis krievu! Drošāka gan viņiem personīgi, gan Latvijai kā valstij kopumā!
* Šo viedokli portālam Diena.lv iesūtījis divu bērnu tēvs. Teksts nav rediģēts!
Zviedrs
Eiropietis
Reinis