Un tomēr. Jautājuma emocionālā daba nevar kalpot par attaisnojumu tam, lai pieņemtu lēmumus, skaidri neizvērtējot to prognozējamās sekas. Tieši uz to šobrīd aicina partija “Vienotība”, atsevišķi mediju pārstāvji un neliela daļa sabiedriski aktīvu pilsoņu, kas bez ierunām piekrīt atvērt vārtus jebkuram Junkera izsapņotajam imigrantu skaitam. Piekrist uzņemt arvien vairāk patvēruma meklētājus nozīmē uzsākt spēli, kas nākotnē var nozīmēt nenosakāma apjoma imigrāciju. Iespējams, ka tas tāpat ir nenovēršams scenārijs, bet tomēr pietiekami nepatīkams, lai Latvijai kā valstij vajadzētu izmēģināt visas iespējas aizstāvēt savas intereses un pretoties.
Tā vietā sabiedrības vairuma viedoklis un politiski mēģinājumi cīnīties par saprātīgiem risinājumiem tiek pavadīti ar ķengām par rasismu, ksenofobiju, necilvēcību, kā arī dažādiem mītiem un ietekmēšanas paņēmieniem. Cik tie ir pamatoti? Daži vārdi par populārākajiem apgalvojumiem, ko izsaka imigrācijas aizstāvji.
Imigrācijas pretinieki neatbalstot solidaritāti, kas ir būtisks princips starptautiskajās attiecībās.
Vispirms jāsaprot, par kādu solidaritāti mēs runājam. Nav runas par solidaritāti ar īstiem bēgļiem. Bēgļi, kuri ir nonākuši Eiropas Savienībā, ir drošībā, un viņiem nav nepieciešama papildus solidaritāte no Latvijas. Solidaritāte ir nepieciešama atsevišķām Eiropas Savienības valstīm, kurām lielais imigrantu skaits var radīt sociālu spriedzi un integrācijas grūtības. Solidaritāte nozīmētu to, ka valstis, kurām šādas problēmas nedraud vai ir būtiski mazākas, iespēju robežās palīdz. Vai Latvija ir šāda valsts? Latvija pagājušajā gadsimtā ir piedzīvojusi bezprecedenta mēroga imigrāciju (ko apstiprina ANO bēgļu aģentūras dati), kā rezultātā integrācijas slogs Latvijā ir lielāks nekā jebkurā no krīzes skartajām Eiropas valstīm. Mēs varam būt solidāri citos veidos, piemēram, palīdzot stiprināt administratīvās spējas bēgļu uzņemšanas centros krīzes skartajās valstīs, varam sūtīt skolotājus, kas mācītu bēgļiem valodu, mēs varam strādāt ar imigrantiem, palīdzot atsijāt īstus bēgļus no pašlabuma meklētājiem. Bet palīdzēt ar masveidīgu bēgļu uzņemšanu nenozīmētu solidaritāti, bet gan pilnīgu solidaritātes principa izkropļošanu.
Latvija, stājoties Eiropas Savienībā un NATO, neformāli esot solījusi, ka ar integrāciju mūsu valstij problēmas neesot, un tas bijis par pamatu Latvijas uzņemšanai.
Pat ja šādi solījumi ir izteikti, ir taču pilnīgi skaidrs, ka Krievijas ārpolitika, t.sk. “tautiešu politika” pēdējos gados ir būtiski mainījusies. Tā ir agresīva imperiālisma politika ar mērķi maksimāli bremzēt integrācijas procesu un apgrūtināt nacionālas, saliedētas valsts veidošanu. Solidaritāte no Eiropas Savienības nozīmētu ne tikai šīs problēmas starptautisku atzīšanu (tātad arī Latvijas īpašā stāvokļa atzīšanu bēgļu jautājumā), bet arī mērķtiecīga un efektīva atbalsta sniegšanu Latvijas informatīvās telpas stiprināšanai, vienotas izglītības sistēmas izveidei un citiem vitāli svarīgiem jautājumiem.
Neuzņemt patvēruma meklētājus esot necilvēcīgi un nežēlīgi. (Fonā traģiskie skati Vidusjūrā un emocionāli bēgļu stāsti.)
Kvotu sistēma Eiropas Savienībā nemazinās upuru skaitu. Ja kaut kas var radīt vēl lielāku traģēdiju skaitu jūrā, tad tas ir pašreiz dotais zaļais signāls cilvēku kontrabandistiem. Imigrantu uzņemšana Eiropā ne tikai nerisina problēmu, bet dod iedrošinājumu vēl daudz lielākam skaitam imigrantu (tai skaitā ekonomisko) riskēt un šķērsot jūru labāka nodrošinājuma meklējumos. Tam, ka ekonomiskie apsvērumi ir imigrantu biežākā motivācija, apliecinājumu netrūkst. Cilvēki reālās briesmās nemetīs pārtikas pakas uz dzelzceļa sliedēm un nelauzīsies prom no pietiekoši turīgās Ungārijas uz vēl turīgāko Vāciju.
250 vai 776 imigranti pat kopā ar ģimenēm būtiski neizmainīšot situāciju Latvijā. Neesot vērts šādā jautājumā būt ietiepīgiem.
Nevienā mirklī ne Junkers, ne Angela Merkele nav pat ne mājiena formā likuši noprast, ka šis imigrantu skaits būtu galīgais. Tieši pretēji. Junkera plāni paredz izveidot pastāvīgu obligāto mehānismu. Pat Latvijas premjerministrei Laimdotai Straujumai vēl pirms pāris nedēļām pārliecība par 250 kā gala ciparu bija pietiekoša, lai nepārprotami solītu, ka vairāk Latvija “brīvprātīgi” neuzņems vismaz piecu gadu laikā. Nav pagājusi vēl dekāde, un skaitlis pieaudzis jau par 200%. Kurš tad būs mirklis, kad Latvija cels trauksmi un teiks: mēs vairāk nevaram? 1000? 5000? 50 000? Jo ilgāk Eiropas valstis mānīgi cerēs, ka šo dažu simtu uzņemšana būs problēmas risinājums, jo dziļāka kļūs problēma un grūtāk būs apstāties. Runa nav par skaitli. Par skaitli būtu runa tad, ja būtu garantijas par nemainīgu imigrantu skaitu konkrētā laika periodā. Līdz tam diskutēt par konkrētiem cipariem ir tas pats, kas pirkt nekustamo īpašumu, pieņemot, ka tā cena dokumentu noformēšanas laikā vai nenosakāmā apmērā var mainīties.
Latvija esot palikusi vienīgā, kas nepiekrīt Junkeram.
Pirmkārt, pat ja tas tā būtu, Latvijai ir pietiekoši daudz iemeslu, lai pirmajai izrādītu īpašu aktivitāti un zināmā mērā tādā veidā arī ietekmētu citu valstu izlēmību. Protams, ka neviens nevēlas būt "vienīgais", bet būt "otrajam" un "trešajam" jau ir vieglāk. Otrkārt, Latvija nav viena. Pret Junkera plāniem skaidri iebilst Polija, Čehija, Slovākija un citas valstis. Valsts prezidentam un premjerministram intensīvi jākomunicē arī potenciālajiem sabiedrotajiem un jālemj par kopīgu taktiku katrā no tālākajiem notikumu attīstības ceļiem.
Latvijas noraidošā pozīcija radot riskus valsts drošībai.
Kolektīvās drošības veicinošs apstāklis ir tas, ka, sargājot Baltiju, katra NATO dalībvalsts sargā pati sevi. Kolektīvās aizsardzības sistēmas saglabāšana patiesībā ir vienīgais iemesls, kāpēc lielvalstīm ir motivācija rūpēties par katra dalībnieka drošību, nevis Latvijas pozīcijai bēgļu jautājumā. To, ka nav nekādu pazīmju drošības garantiju pārskatīšanai, apstiprināja arī Latvijas pārstāvis NATO Indulis Bērziņš, savukārt Vienotības (!) eiroparlamentāriete Inese Vaidere paziņoja, ka Latvijas pozīcijai nav saistības arī ar ES fondu atbalstu un Latvijai jāprasa īpašā stāvokļa atzīšana. Ziņas, ka bēgļu jautājums varētu tikt saistīts ar fondu līdzekļu samazināšanu "nepaklausīgajām" valstīm, noliegušas arī ES oficiālās institūcijas. Ārlietu ministra un citu argumenti par drošības riskiem ir drīzāk iebiedēšanas taktika, ar ko tiek aizstāts saprātīgu argumentu trūkums.
Protams, jebkuras domstarpības dalībvalstu starpā var radīt grūtības citos jautājumos, bet neatkarīgai valstij tas nevarētu kalpot par attaisnojumu vispār neaizstāvēt savas nacionālās intereses tad, kad tās būtiski atšķiras. Krietni lielākus drošības apdraudējumus radīt var jaunā imigrācija, kas ievērojami pasliktinās iedzīvotāju attieksmi pret rietumiem. No Krievijas hibrīdkara taktikas viedokļa šāds stāvoklis būtu medusmaize.
Imigrantiem Latvija būšot tikai pagaidu mītne, un pie pirmās iespējas viņi dosies uz citām Eiropas valstīm.
Eiropas Komisijas oficiālā informācija par piedāvāto imigrācijas politiku paredz, ka t.s. "sekundārā izceļošana" nav pieļaujama. Ja bēgļa statusa ieguvējs izceļos uz kādu citu Eiropas Savienības valsti, viņš likumīgā kārtā tiks nogādāts atpakaļ Latvijā.
Latvija varēšot izvēlēties kristiešu bēgļus vai bērnus ar ģimenēm.
Arī šis apgalvojums ir ne tikai pretējs premjerministres Laimdotas Straujumas skaidrojumam, bet arī pretējs Žana Kloda Junkera apgalvojumiem, ka patvēruma meklētājus nevarēs šķirot pēc reliģiskām pazīmēm. Pat ja neformāli šādas iespējas būtu, ir bezgala naivi uzskatīt, ka Latvijai kāds atvēlētu izglītotākos un Eiropas kultūrai draudzīgākos imigrantus.
Latvija integrēs patvēruma meklētājus, un viņi draudzīgi iekļausies Latvijas sabiedrībā.
Nenoliedzot, ka ir dažādi cilvēki un dažāda pieredze, Eiropas daudzu gadu piemērs liecina, ka pat bagātās valstīs imigrantu integrācija rada milzīgas problēmas. Ļoti bieži imigranti neievēro vietējās sabiedriskās normas, rīko grautiņus un sadursmes ar varas pārstāvjiem, atsakās strādāt algotu darbu, kā arī izvēlas noziedzības ceļu. To, protams, ne tuvu nevar attiecināt uz visiem, tomēr nenoliedzami runa nav par izņēmumiem, bet par masveidīgām tendencēm. Arī NBS komandieris Raimonds Grauba atzīst, ka bēgļu uzņemšana vairos terorisma riskus, bet Islāma valsts pārstāvji pat neslēpj, ka bēgļu plūsmas ir metode, kā Eiropas valstīs iepludināt teroristu aģentus. Latvijas gadījumā papildus Eiropas pieredzei jārēķinās, ka imigrantus sabiedrības destabilizācijas nolūkos var izmantot arī Krievija.
Nobeiguma vietā
Būtu naivi cerēt, ka imigrantu Latvijā nebūs. Saprātīga imigrācijas politika nozīmētu, pirmkārt, izdarīt visu iespējamo, lai imigrācija Latviju skartu iespējami mazākā mērā, un, otrkārt, lai pārdomāti un mērķtiecīgi mazinātu riskus, ko rada jaunā imigrācija.
Piespiedu imigrācija bija tā Padomju okupācijas izpausme, kuras sekas Latvijas iedzīvotāji izjūt vēl šodien. Eiropas Savienību daudzi no mums redz kā pretstatu pagātnes ļaunuma impērijai. Latvijai jāizdara viss, lai šis pretstats praktiskās izpausmēs nekļūtu līdzīgs tam murgam, no kura ar lepnumu atbrīvojāmies Trešās Atmodas laikā. Arī vārdu salikumam par pievienošanos PSRS reiz kabināja liekulīgo “brīvprātīgi”. Kāda starpība, vai piespiedu kvotas nosaucam par “obligātām”, “brīvprātīgām” vai pat par “sajūsmas” kvotām. Par labāko veidu, kā Latvija var palīdzēt bēgļu krīzē, jārunā tad, kad “brīvprātības” jēdziens nebūs jālieto pēdiņās un tiks ņemta vērā Latvijas reālā situācija tāda, kāda tā ir. Aicinu uz saprātīgu un pārdomātu imigrācijas politiku, nevis to tuvredzību, ko šobrīd demonstrē partija Vienotība un tie, kas balsojumos šo politiku atbalsta.