Taču vairāku skaļu krimināllietu virzība liecina, ka ar sabiedrību noteikti ir jārunā par faktiem un par juridiskajām problēmām, pat ja tas publiku nedaudz garlaiko. Nedrīkst atstāt informatīvu telpu tikai tiem, kas ignorē faktus, melo sabiedrībai un piesauc tiesiskumu, nemaz īsti nesaprotot, kas tas īsti ir par teiksmaino zvēru, īsti neticot, ka tiesiskums patiešām ir svarīgs un eksistē kaut kur ārpus teiksmām un tenkām, pasakām vai kokaīna izraisītajiem murgiem.
Tāpēc kategoriski nevar piekrist mītiem un meliem, ar kuriem divpadsmit gadu laikā apaugusi tā saucamā "digitālās televīzijas krimināllieta", un kuri tiek tiražēti arī pēc pirmās instances tiesas sprieduma pasludināšanas.
Par ko tad patiesībā ir šis stāsts? Ne jau par Andri Šķēli, kā, iespējams, liksies katram trešajam Latvijas iedzīvotājam.
2002.gada 14.novembrī Digitālais Latvijas un televīzijas centrs (turpmāk - DLRTC) noslēdza līgumu ar Lielbritānijā reģistrēto komercsabiedrību Kempmayer Media Limited (turpmāk - KML), kurā, vienkāršiem vārdiem sakot, DLRTC apņēmās kontrolēt un finansēt DTV ieviešanu Latvijas Republikā, bet KML apņēmās par DLRTC naudas līdzekļiem nopirkt DTV aparatūru, to piegādāt Latvijā, instalēt, noregulēt, palaist, piesaistot, protams, tehniskus speciālistus.
Līguma kopējā summa bija ap 53 miljoniem ASV dolāru (līguma 4.7.punkts). Līgumā paredzētā avansa summa bija ap 13 miljoniem dolāru. Faktiski KML tika pārskaitīts ap 6 miljoniem dolāru. Ērtākai uztverei visas summas šeit ir noapaļotas.
Līdz 2003.gada rudenim KML paspēja daļēji izpildīt savas saistības, nopērkot un piegādājot uz Rīgu DTV tehniku par aptuveni 2 miljoniem ASV dolāru un uzsākot ar DTV tehnikas ražotājiem sarunas par atlikušajiem 4 miljoniem. Sarunas un līguma izpildi pārtrauca krimināllietas ierosināšana.
Tādi ir fakti. Un kur tad šeit ir krāpšana? Šis ir stāsts par likumīgu darījumu, kurš, iespējams, nemaz nenoslēgtos ar kādu peļņu KML, jo pat pirmie DTV tehnikas pirkumi pārsniedza to summu, kuru KML saņēma no DLRTC. Līdz ar to apgalvojumi par "mākslīgi paaugstinātajām cenām" un "digitālo afēru" ir mīts.
To vēlos pierādīt un ilustrēt, īsi aplūkojot apsūdzību un prokuroru pakāpenisku aiziešanu ne tikai no faktiem, bet arī no sākotnējās apsūdzības versijas.
Apsūdzības teksts sākās ar skaļajiem apgalvojumiem, ka KML vispār negrasījās pildīt savas saistības pret DLRTC, un, lūk, apsūdzētie "nozaga valstij" tos 13 miljonus, kurus ne tikai neviens no apsūdzētajiem, bet arī KML faktiski nekad nesaņēma pilnībā. Tālāk apsūdzībā tiek apgalvots, ka apsūdzētie "nozaga valstij" vairs ne 13, bet vien tos 4 miljonus, par kuriem nepaspēja piegādāt DTV tehniku. Un, visbeidzot, dažos apsūdzības punktos vairs nebija runas pat par tiem 4 miljoniem, bet pavīdēja trešā versija, ka apsūdzētie "uzvārījās", pārdodot DTV tehniku DLRTC par "paaugstinātajām cenām". Šajā versijā Nr.3 nesanāk pat tie 4 miljoni.
Ir jāpiebilst, ka "cenu paaugstinājums" nenozīmē, ka KML guva kādu peļņu, jo pat krimināllietā izdarītā ekspertīze secināja, ka DTV projekta izdevumi varēja pārsniegt par 4 miljoniem ASV dolāru 2002.gada 14.novembra līguma kopējo summu, tātad 57 miljoni ASV dolāru, nevis 53. Līdz ar to, ja atsevišķā darījumā KML bija kāds ieguvums, tas nenozīmē, ka KML darbība kopumā nestu KML peļņu. Tātad, visi "cenu paaugstinājumi" tīri matemātiski nevarētu iekrist nevienā privātajā kabatā.
Vai kāds var saprast šajā pretrunu pilnajā apsūdzībā, ko tad īsti "digitalizatoru banda nozaga valstij"? Spriežot pēc tā, kādā veidā apsūdzība tika uzturēta tiesā, to nespēja saprast arī paši prokurori.
Jau pēc prokurora Edvīna Piliksera aiziešanas pensijā viņa kolēģis prokurors Monvīds Zelčs izlēma palikt pie trešās no minētajām versijām, jo, lai nu kā, cilvēks uz ielas spēj noticēt stāstam par "neatbilstošu peļņu", īpaši, ja viņam katru dienu skalo smadzenes "draudzīgie" mediji. Prokurors vairs nerunāja par sākotnējām baisām summām, centās apiet apsūdzības absurdākās daļas un runāja par mistiskajiem "cenu paaugstinājumiem", kurus principā var atrast jebkurā lielveikalā, bet par kuriem neviens lielveikala īpašnieks vēl nav notiesāts.
Cienījamais prokurors pat aizgāja vēl tālāk, tiesai apgalvojot, ka apsūdzībā nemaz nav teikts, ka KML neplānoja ieviest DTV un pildīt savas saistības pret DLRTC. Ar dažādiem "bet" viņš tomēr atzina, ka DTV tiktu ieviesta, un apsūdzētie to vēlējās.
Ja kāds no žurnālistiem lasa šīs rindas, es silti iesaku iepazīties ar prokurora Zelča tiesā teiktajām runām, un salīdzināt tās ar apsūdzību, lai personīgi pārliecinātos, ka stāsts par "digitalizatoru bandu" ir pilns ar pretrunām un redzami mainījies procesa laikā. Viens pēc otra atkrita tie apgalvojumi, kurus pirms divpadsmit gadiem sabiedrībai pasniedza kā absolūtu patiesību, viens pēc otrā tika atzīti fakti, uz kuriem apsūdzētie pamatoja savu aizstāvību, kamēr nepalika pēdējais absurdais apgalvojums, ka patiesībā ciparu televīziju ieviesa DLRTC, bet KML nedarīja vispār neko. Taču arī šis apgalvojums ir pretunā ar pašas apsūdzības tekstu, kurā KML veikums ir aprakstīts sīkās detaļās.
Lai raksturotu pirmās instances tiesas spriedumu, mans cienījamais procesuālais oponents, bijušais prokurors Piliksers izvēlējies hokeja terminoloģiju un teica, ka tas ir labi – 14 notiesātie pret pieciem attaisnotajiem, it kā runa būtu par vārtos iesistajām ripām, nevis dzīvajiem cilvēkiem. Taču cienījamais prokurors aizmirsa piebilst, ka arī tie apsūdzētie, kurus tiesa notiesāja, tika attaisnoti apsūdzības absurdākajās daļās.
Papildus lūdzu lasītājus pievērst uzmanību nevis skaitliskajiem, bet kvalitatīvajiem rādītājiem. Izvērtēsim vismaz vienu piemēru.
Pirmās instances tiesa attaisnoja manu kolēģi zvērinātu advokātu Mārtiņu Kvēpu, kurš sniedza juridisku palīdzību DLRTC. Kolēģis Kvēps nav vienīgā ar DLRTC saistītā persona, kurai izvirzītas apsūdzības šajā procesā. Taču pēc apsūdzības maldinošas un nemapatotas versijas tieši Kvēps bija tas, kurš it kā meloja satiksmes ministram, tas, kurš it kā sastādīja "fiktīvu līgumu’". Tagad izrādās, ka Kvēps neko tamlīdzīgu nekad nav darījis, nekad nav melojis naivajam un lētticīgajam ministram Anatolijam Gorbunovam, nekad nav sastādījis fiktīvu līgumu, nekad nav izdarījis krāpšanu. Un kur tad vispār ir krāpšana tādā gadījumā?
Vēl prokurora Piliksera tēzi "galvenais – procesuālā uzvara" un preses vēstījumu "beidzot neliešiem cietums!" stipri atšķaida fakts, ka vairākas personas, kuras notiesātas par "naudas mazgāšanu" (noziedzīgu iegūtu līdzekļu legalizēšanu), tika attaisnotas par krāpšanu, kas rada nopietnas šaubas, vai vispār bija "netīrā nauda", ko mazgāt.
Par saviem aizstāvamajiem es pagaidām izvērsti nerunāšu taktisku apsvērumu dēļ, jo nevēlos palīdzēt prokuroram Zelčam apelācijas protesta sagatavošanā.
Tāpēc man atliek tikai nobeigumā padalīties secinājumos par šīs krimināllietas sabiedrisku nozīmīgumu.
Vēlos jautāt sev un visiem Latvijas iedzīvotājiem: kāpēc Latvijā tik bieži top nepamatotas apsūdzības? Kāpēc nav tikpat daudz attaisnojošu spriedumu, bet tieši pretēji - tie ir ļoti reti, un par katru auro un ārdās manipulējams pūlis tviterī? Un pēdējais - kāpēc visa šī psihoze nezināmu iemeslu dēļ saucās par "tiesiskumu" un "demokrātiju"?
Atbilde ir vienkārša: tāpēc, ka Latvijas cilvēku tiesiskajā apziņā, tās pašos pamatos, nav cieņas pret savām tiesībām.
Tas, starp citu, ir viens no iemesliem, kāpēc tiek tiesāta "cietušā" DLRTC vadība, taču netiek tiesāts "kampēju kantora" Kempmayer vadītājs Tonijs Flanagans: nevar atļauties celt nepamatotu apsūdzību Lielbritānijas pilsonim, bet to droši var darīt ar "latviešu bāleliņiem’" (bijušā Einara Repšes padomnieka Dana Titava leksika), jo citi "bāleliņi" apkārt tikai aplaudēs un priecāsies.
Mums ir nopietni jāpārkārto sava domāšana un jāatzīst, ka nedrīkst nevienu notiesāt tikai tāpēc, ka viņš ir "slikts cilvēks" jeb, citiem vārdiem, kādam traucē vai vienkārši nepatīk. Nevar notiesāt arī tāpēc, ka "sabiedrība to prasa" vai "tas ir vajadzīgs valsts interesēs".
Galvenā un, iespējams, pat vienīgā valsts interese ir cilvēks, un ja šo cilvēku no nepamatotas apsūdzības nesargā likums, tad viņu nesargā nekas.