Šobrīd Eiropas Savienības (ES) institūcijās viens no svarīgākajiem jautājumiem ir vienoties par nākamo daudzgadu finanšu perspektīvu 2014.- 2020.gadam. Kā noris sarunas par budžetu?
Līdz decembrim ir jāspēj vienoties par kopējo ES budžeta summu, taču diemžēl skaidrības šodien nav. Eiropas Komisija (EK) jau pagājušā gada vasarā piedāvāja nākamo septiņu gadu budžetam 3,16% pieaugumu pret esošo, taču tas ir pretrunā ar Eiropas Parlamentā (EP) pieņemto palielinājumu 5% apmērā. EK priekšlikums praktiski sakrīt ar piecu ES lielāko dalībvalstu agrāk pausto pozīciju, ka ņemot vērā ekonomiskās krīzes ietekmi, ES budžetu palielināt nav iespējams un tādēļ to jāiesaldē 2013.gada līmenī. Taču tagad kuluāros parādās to pašu lielo neto maksātāju radikālāks priekšlikums pat samazināt budžetu, un EP tam kategoriski nepiekrīt. Nākamais sarunu raunds gaidāms 30.maijā, taču vēl nav iezīmējies tas kompromiss, kas varētu noteikt ES nākotnes budžeta apmēru. Un tas noteikti atstās ietekimi uz Eiropas nākotnes politiksu.
Latvijai daudzgadu budžeta kontekstā ir divas intereses – kopējā lauksaimniecības politika, jo īpaši tiešmaksājumi, kā arī Kohēzijas politikas aploksne. Vai ir jau iezīmējies finansējums šīm jomām?
Pilnībā nē, jo nav panākta vienošanās par kopējo ES budžeta “rāmi”. Faktiski komitejās tiek strādāts, ņemot vērā EK piedāvājumu, taču šie likumi par lauksaimniecību, zinātni, attīstību, citām nozarēm ir būtiski saistīta ar budžeta izmēru – ja tas beigās būs mazāks, tas tieši ietekmēs arī maksājumu lielumu Latvijai.
Jūs strādājat EP budžeta komitejā, esat ēnu ziņotājs par Kohēzijas aploksnes likumu paketi, kāda šobrīd ir situācija, ņemot vērā, ka EK šī gada laikā ir apturējusi struktūrfondu maksājumus vairākām valstīm? Vai ir kāds skaidrojums, kāpēc tas noticis?
Tiesa, maksājumi ir apturēti ne tikai Latvijai. Mums tā nav pirmā reize, kad aptur fondu naudas izmaksas, pirmā bija no 2010.gada novembra līdz 2011.gada augustam, kad apturēja Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības fonda (ERAF) un Kohēzijas (KF) fonda naudas izmaksāšanu. Šogad uz četriem, pieciem mēnešiem Eiropas Sociālā fonda (ESF) naudas izmaksas ir apturētas piecpadsmit valstīm, ERAF un KF nauda – astoņām valstīm, abās [pozīcijās arī Latvijai. Nav novērojama nekāda korelācija, nauda apturēta gan tām valstīm, kas uzrādījušas augstus rādītājus fondu apgūšanas ziņā, piemēram, Latvija SF apgūšanā ir pirmajā vietā, ERAF un KF naudas apgūšanā Lietuva ir otrajā vietā, bet šie maksājumi ir apturēti, tāpat noticis ar valstīm, kur fondi apgūti slikti.
Esmu pārliecināts, ka šoreiz maksājumu apturēšana tik daudzām valstīm kopš janvāra sākuma ir tieši saistīta ar ES budžeta situāciju pērnā gada beigās. Es paskaidrošu. Kohēzijas saistības tiek apstiprinātas uz septiņiem gadiem, katram no tiem ir savs budžets. Pirmos divus gadus reālie maksājumi praktiski nesākas, jo tiek sagatavota dokumentācija, izmaksas sāk parādīties tikai septiņu gadu perioda otrajā pusē. Vēl ir jāņem vērā, ka, lai arī ir septiņu gadu budžets, saistības ievelkas arī no iepriekšējā finanšu perioda, piemēram, uz 2007.-2013.gada perioda budžetā bija jāparedz arī maksājumi vēl no 2000.- 2006.gada perioda. Lai iepriekšējo fondu apgūšanu pabeigtu, EK noteica, ka visām dalībvalstīm to vismaz 95% apmērā bija jāpabeidz līdz 2009.gada 1.janvārim, lielākā daļa dalībvalstu, to skaitā Latvija, šo prasību izpildīja, taču virkne valstu iepriekšējā perioda fondus laikā neapguva.
Saskaņā ar noteikumiem, ja tas netiktu izdarīts, valstis turpmāko finansējumu, pat vairāku miljardu eiro apmērā, vairs nesaņemtu. Taču, ņemot vērā ekonomiskās krīzes ietekmes, EK gāja ar ļoti mīkstu pieeju, vilka līdzi veselu virkni maksājumus vēl no vecās finanšu perspektīvas. Svītru bija jānovelk, to izdarīja šī gada 1.janvārī – ja nu līdz tam nebūtu pilnās atskaites, vesela virkne valstu naudu zaudētu. Tad nu pēdējā brīdī lielās dalībvalstis, baidoties fondu finansējumu zaudēt, iesniedza virkni rēķinu – ja parasti kopējā summa gada beigās bija ap pieciem miljardiem eiro, tad 2011.gada beigās tā sasniedza jau 15 miljardus, trīs reizes vairāk.
Salīdzinot fondu apgūšanas ikmēneša tabulas ar šīm izmaksām, kļuva skaidrs, ka maksājumi nav apturēti šām lielajām valstīm, kas iesniedza pēdējā brīža rēķinus. Maksājumus apturēja pārējām. Tas, ar ko šobrīd nodarbojas EK, ir finanšu inženierija, pasīvu menedžments, kas ir ļoti bīstams. Un par zaudētāju var kļūt jebkurš, arī Latvija – ERAF mums apturēja vienreiz, tagad otro reizi, mēs esam nobraukuši jau uz 21.vietu, beigās mūs vainos sliktā finansējuma apgūšanā, lai arī skaidri redzams, ka šeit nav Latvijas vaina. Mums ir skaidri jāpilda visi nosacījumi, lai mūs nošķirtu no valstīm, par kurām ir pamats teikt, ka viņu vainas dēļ nauda ir apgūta slikti, pretējā gadījumā mūs visus ieliks vienā zupā un izlies ar visām karotēm ārā. Un jāturpina cīnīties visos līmeņos, gan Latvijas valdībai, gan arī eiroparlamentāriešiem.
Skaidrs, ka finansiālās problēmas radīja nesavlaicīgi iesniegtie rēķini, kas beigās samilza neplānotās summās, taču vai tas bija vienīgais iemesls?
Kā jau minēju, finanšu perioda sākumā nauda tiek apgūta pamazām, kūtri, jo tiek strādāts pie projektu dokumentācijas. Atceramies, ka 2008.gadā pa Eiropu smagi iesita finanšu krīze. EK radīja tā saucamo Eiropas ekonomikas glābšanas plānu, izveidoja fondu, pie 6 miljardiem eiro, no kura bija plānots finansēt enerģētikas, transporta, platjoslas interneta projektus, tā cenšoties mīkstināt krīzes sitienu. Arī Latvija no šī fonda saņēma ap 175 miljoniem dažādu energoprojektu realizācijai.
Taču no kurienes tad EK ņēma naudu? Tā kā kohēzijas maksājumi vēl nebija sākušies, EK izmantoja šīs neapgūtās budžeta saistības, līdzīgi tika paņemta nauda no Lauku attīstības programmas. Tagad EK ierosina nākamajam gadam būtiski palielināt maksājumus struktūrfondiem, par 12%, vienlaikus nākot klajā ar virkni budžeta grozījumu, kur neapgūtā nauda no Eiropas ekonomikas glābšanas plāna tiek novirzīta citām vajadzībām. EP deputāti, kuri pamatā nāk no neto maksātāju valstīm, satraucas par manāmo vēlmi nobremzēt, neizmaksāt visu pienākošos struktūrfondu naudu, kā galveno argumentu minot fondu vājo apguvi. Uz 2013.gadu kopējā neapgūtā summa varētu būt ap 200 miljardiem eiro. Savukārt mēs uzsveram, ka ir jānovelk robežšķirtne, lai valstis, kas labi apguvušas fondus, neciestu pārējo neizdarības dēļ.
Kā esošā situācija var ietekmēt finansējumu Kohēzijas politikas aploksnei nākamajam daudzgadu finanšu periodam? Ir izskanējis, ka Latvija varētu zaudēt pat miljardu eiro – vai finanšu situācija ir tik bēdīga?
Lai arī budžeta pieaugums pēc EK piedāvājuma paredzēts 3,16%, Kohēzijas sadaļa tiks samazināta par 5,1%. Publiski tiek skaidrots, ka Kohēzijas daļai tiks pielikts klāt vēl arī Eiropas savienošanas mehānisms (CEF), kas ir 22 miljardi un izskatās, ka pieaugums būtu pat 6%, taču tas ir maldīgi, turklāt CEF vēl paņem 10 miljardus no Kohēzijas. Politiski mums kā Kohēzijas politikas izmantotājam tas ir slikts signāls, taču situācija ir tāda, kāda viņa ir, EK liek uzsvaru uz zinātni un attīstību, bet divās lielajās sfērās, struktūrfondos un lauksaimniecībā palielinājums netiek paredzēts. Ja līdz šim Kohēzijas politikas naudas saņēmēji bija sadalīti četrās kategorijās – konverģences reģioni, kuros ieskaitāma arī Latvija un attīstītie reģioni, kā arī divas starpstadijas, tad nākamajam finanšu periodam tiek piedāvāts dalījums nu jau tikai trīs reģionos.
Mazāk attīstīto jeb konverģences reģionu skaits ir samazinājies, Latvija gan no tiem nav izkļuvusi, pirmajā brīdī bilde liekas spoža – šajos reģionos finansējums ir pat palielinājies, ja esošajā periodā tas ir 188 eiro uz cilvēku, tad nākamajā paredzēts jau 194,9 eiro, par gandrīz septiņiem eiro uz cilvēku vairāk. Taču priekam nav ne mazākā pamata – Latvijas gadījumā iepriekš labi aprēķinātā formula darbojas tikai līdz brīdim, kad EK ieslēdz tā dēvēto “apgriešanu” - Kohēzijas politikas griesti ir 2,5% no nacionālā iekšzemes kopprodukta (IK). Tas, protams, attiecas uz visām valstīm. Bet. Ir jāsaprot, ka tikai Latvija un Igaunija ir unikālā situācijā, kad visa valsts ir viens reģions. Ir lielās valstis, Francija, Itālija – tām ir gan šie mazattīstītie reģioni, kam pienākas lielākas summas, ir pārejas reģioni, kur uz cilvēku paredzēti 76,99 eiro, un ir attīstītie reģioni, kur uz cilvēku Kohēzijas politka piešķir 24,7 eiro.
Tādai Itālijai saskaita visu kopā, arī mazattīstītos reģionus, uz milzīgo valsts ekonomiku fona tā kopējā summa ir niecīga un pat netuvojas noteiktajiem griestiem. Taču visām Baltijas valstīm un arī Ungārijai konverģences īpatsvars ir tik liels, ka pēc šo griestu piemērošanas visas saņems būtiski mazāk. Latvijas gadījumā tas, iepretī esošajam periodam, būs samazinājums par 20%, jeb runājot absolūtos skaitļos, par gandrīz miljardu eiro mazāk. Turklāt ierobežojums konverģences reģioniem un valstīm, arī Latvijai, šajā finanšu periodā bija maigāks, 3,28 % no IK, ja tas tiktu saglabāts, mēs nākamajā periodā saņemtu pat par 2% vairāk. Esmu vairākkārt jautājis EK, kas ir mainījies, lai dažādos ierobežojumus aizstātu ar šo vienu, mums krietni neizdevīgāko, oficiālu atbildi saņēmis neesmu.
Kohēzijas politikas mērķis taču ir panākt ekonomikas izlīdzināšanos, bet šajā gadījumā tas nenotiek – nabadzīgākajām valstīm, turklāt ne jau nu visām, noņem vēl to, kas tām teorētiski pienāktos, kāpēc tā izveidojies? Un vai ir kādas iespējas to mainīt?
Oficiāli komisija vēl nav iesniegusi Kohēzijas regulas otro papildinājumu – kā aprēķina struktūrfondu maksājumu aploksni, taču realitātē valstu ministrijās tas jau ir, jo nevar gaidīt līdz pēdējam brīdim. Taču traģiski ir tas, ka šie nosacījumi nav iestrādāti likumā, līdz ar to neviens nevar nākt klajā ar priekšlikumiem – jo nevar ieteikt izmainīt vēl oficiāli neeksistējošu likuma papildinājumu. Mēs cīnāmies par labvēlīgāku risinājumu. Viens no tiem ir aicināt komisiju pacelt Kohēzijas aploksnes “griestus” - kaut vai līdz 2,75%, kas mums dotu vēl 390 miljonus klāt. Otrs ir valdības nostāja – ka tas nav godīgi. Mēs krīzē nobraucām visdziļāk, taču tikām no tās ārā, konsekventi konsolidējot valdības izdevumus, kas, protams, ietekmēja IK. Sanāk, ka jo dziļāk mēs nokritām, jo vairāk tagad tiekam sodīti, lai arī pamazām rāpjamies ārā. Latvija tiek sodīta par to, ka pirms pieciem gadiem nobrauca dziļā krīzē, un tas ir pret kohēzijas pamatprincipiem.
Situācija ir absurda līdz galējam. Vispirms pasaka, ka ir mazāk naudas, pēc tam nomaina reģionus, pēc tam pasaka, ka konverģences reģioni dabū par 20% mazāk, tad izrādās, ka to skaits ir samazinājies, tāpēc būs uz cilvēku vairāk, tad jūs nomierināties, tad ar šausmām seciniet, ka jūs tajā reģionā dabūsiet mazāk, tad mēģiniet noskaidrot, kāpēc, un tad ieraugiet, ka tas ir tāpēc, ka apgriež negodīgi. Sanāk, ka ar vienu roku mums it kā dod, bet ar otru nogriež, turklāt bez paskaidrojumiem.
Protams, ir ne tikai pirmais likuma papildinājums, kas skaidro aploksnes aprēķina formulu un otrais, kas aploksni ierobežo. Ir trešais papildinājums, kurā tiek paredzēti papildus koriģēšanas mehānismi – Baltijas valstīm tur parādās 35 eiro uz cilvēku bez paskaidrojumiem, Īrijai pavisam kopā 240 miljoni, Spānijai divi miljardi. Tie ir politiskie lēmumi, kas tiks saskaņoti pašās beigās, un pagaidām tā ir tikai vāja cerība. Tāpēc mums ir jāiet cīņā, jārunā par to, ka arī Kohēzijas naudas dalīšanā pret Baltiju izturas netaisnīgi un sevi jāaizstāv, pretējā gadījumā mūs nostādīs lomā, ka Latvija nespēj izpildīt saistības, naudu apguvusi slikti un tāpēc nemaz nav vairāk pelnījusi. Mūsu aizstāvībai jāuzsver arī tas, ka, neskatoties uz dziļo IK kritumu krīzes laikā, Latvija sekmīgi izpildīja un pabeidza starptautiskā aizdevuma programmu, turklāt krīzes laikā mazināja savu budzētu izdevumus, bet ne līdzfinansējumu struktūrfondiem.
Pajautāšu populistiski, pārfrazējot vairākkārt publiski izskanējušās aizdomas – vai šāda attieksme varētu nozīmēt, ka mēs nemaz ES tik ļoti neinteresējam?
Nē, tā tas nav. Diemžēl visi ES līgumi strādā, ja klātesošs nav dziļas ekonomiskās krīzes faktors. Ja krīzē iekrīt nevis viena valsts, bet tā ir globāla, tā skar katru no dalībvalstīm, arī neto maksātājas, kam izmisīgi jāmaina budžets, tas atstāj iespaidu uz šo mierīgo, lamināri veidoto, lēnām plūstošo politku. Nav vienekārši izveidot sistēmu, kas ir aizsardzības spējīga pret ļoti dziļām krīzēm. Nav tā, ka mums speciāli nemaksā un negrib maksāt. Kohēzijas politikā ir neto maksātāji un saņēmēji, problēmas ir abās sētas pusēs, neto maksātāji grib izmantot visas iespējas, lai būtu mazāk jāmaksā, ne jau tāpēc, ka viņi negrib mums šo naudu dot, bet tāpēc, ka viņiem pašiem ir problēmas ar budžetu. Cīņa turpinās!