Kaktiņš: Nav pareizi, ka vieni politiķi ir permanentā opozīcijā

Vienlaicīgi mēs redzam, ka šī aktivitāte ir zema arī citās pasaules valstīs.Abi apgalvojumi neizslēdz viens otru... Uzreiz teikšu, ka manā skatījumā tā tomēr ir ļoti liela problēma. Varētu jums piekrist aspektā, ka par šo problēmu runā arī Eiropā - iespējams, vairāk nekā Latvijā. Bet tas nemaina lietas būtību, proti, ka zemā līdzdalība ir problēma, jo tas apdraud demokrātiju kā noteiktu modeli. Ja kādu parlamentu ievēl salīdzinoši neliela balsstiesīgo daļa, tad ir pamats apšaubīt šī parlamenta leģitimitāti.Tomēr tikpat leģitīmi ir pateikt, ka es par politiku neinteresējos un tajā nepiedalos - tādas ir manas tiesības.Piekrītu, un tādēļ tas ir ļoti delikāts jautājums, kā vēlētāju līdzdalību veicināt - optimāli būtu, ka tās pamatā būtu pašu vēlētāju vēlme, ka šī līdzdalība būtu pašsaprotama. Bet es piekrītu, ka risinājums būtu kaut kādi piespiedu instrumenti, piemēram, kā tas ir dažās valstīs, noteikt dalību balsojumā kā obligātu.Kā viens no instrumentiem tiek minēts e-vēlēšanas - ja izteikt savu kā vēlētāja gribu būtu vieglāk, cilvēki būtu aktīvāki.Par e-vēlēšanām ir nācies piedalīties dažādos semināros un dzirdēt abu viedokļu aizstāvjus. Es esmu kategoriski pret šādām vēlēšanām. Jo to pat matemātiķi savā līmenī ir pierādījuši - nav iespējams izveidot simtprocentīgi drošu e-vēlēšanu sistēmu, tādu, kurā kāds nevar iejaukties, turklāt nebūs pat īsti skaidrs, vai šāda iejaukšanās ir notikusi un cik lielos apjomos. Man šķiet, ka ģeopolitiskā situācija, kaut elementārā loģikā balstīts priekšstats par to, kādus resursus Krievija var ieguldīt kiberkarā, ir pietiekami argumenti, lai e-vēlēšanas neiekļautu pat apspriežamo jautājumu dienas kārtībā.Labi. Tad laiku pa laikam izskan tēze, ka varētu mainīt proporcionālo sistēmu uz jauktu - lai ļaudīm būtu interesantāk izvēlēties starp kandidātiem.Visiem šiem uzlabojumiem droši vien būtu jēga, tomēr es nedomāju, ka tie spētu atrisināt fundamentālo problēmu - pilsoniskās apziņas trūkumu. Var jau izdomāt dažādas reformas, tomēr, ja saglabāsies tik zema uzticība varai, tās maz ko dos.Un kā politiku darīt cilvēkiem interesantu? Rau, izskan tēzes par nepieciešamību mainīt partiju regulējumu - lai tās ir lielākas, tātad reprezentatīvākas, lai tās nevar nodibināties īsi pirms kārtējām vēlēšanām utt.Šajā vienādojumā ir ļoti daudz saskaitāmo, tomēr atkal nepieciešams paskatīties dziļāk. Kāpēc Latvijā nestrādā tradicionālais svārsta princips politikā, kad kreisās un labējās partijas kaut cik regulāri nomaina pie varas viena otru? Acīmredzot tāpēc, ka sabiedrība ir tik sašķelta - valodas, vēstures u. c. jautājumos -, ka balsojums notiek atbilstoši šīm lūzuma līnijām. Un tas apliecina politikas vājumu. Jo tas nav pareizi, ka vieni politiķi ir tādā kā permanentā opozīcijā, savukārt tajā otrajā pusē - ja paskatāmies ilgākā laika nogrieznī - tādas nopietnas savstarpējas konkurences jau nemaz nav. Un tas nozīmē, ka ilgākā laika periodā elite deģenerējas. Savukārt svārsta principu var ieviest, tikai izjaucot etnisko dalījumu - es citu ceļu neredzu.Visu sarunu ar Arni Kaktiņu lasiet laikraksta Diena otrdienas, 17.marta, numurā!**