Fragments no intervijas:
Pēc Trampa ievēlēšanas ASV prezidenta amatā aktualizējās runas par t. s. tradicionālo mediju krīzi, proti, ka tie informācijas patērētāju acīs ir zaudējuši ietekmi un uzticamību.
Domāju, tas, ka ir mainījušies mediju, informācijas lietošanas paradumi, nenozīmē "uzticamības zudumu". Citiem vārdiem sakot, es neuzskatu, ka var runāt par krīzi, ir objektīvi parādījušās jaunas informācijas iegūšanas prakses. Es neesmu redzējis nevienu pārliecinošu pētījumu par to, ka būtu samazinājusies tieši cilvēku interese par informāciju. Pieļauju, ka kādi filozofi var runāt par pārsātinātību, kas radusies informācijas pārbagātības rezultātā, bet atkal – mēs te runājam tieši par pārsātinātību.
Negrasos apstrīdēt šādu interpretāciju, vienkārši parādījās tēzes, ka virkne it kā ietekmīgu mediju – sākot ar CNN, beidzot ar The New York Times – ir zaudētāji, jo, kā izrādās, nespēj pārliecināt auditoriju par kādu ļoti būtisku jautājumu. Atgriežoties pie tēzes par lietošanas paradumu maiņu, vienalga ir jautājums par notiekošo. Jo arī t. s. tradicionālie mediji taču cenšas pieskaņoties lietotāju dinamiskumam, vēlmei, es vulgarizēšu, uzzināt informāciju savā viedtālrunī jebkurā laikā un vietā.
Nu, te gan jāskatās, cik kvalitatīvi ir tradicionālo mediju paplašinājumi jaunajā vidē. Un te mēs zināmā mērā atgriežamies pie uzticamības tēmas. Kāpēc tik grūti vai pat neiespējami ir uztaisīt jaunus, simboliski izsakoties, Delfus? Tāpēc, ka portāls ir gadiem ilgi krājis uzticamības resursu, veidojis pieradumu, to atkārtot nav vienkārši. Mēs arī Latvijā esam redzējuši virkni mēģinājumu, to skaitā žurnālu tikai elektroniskā formā, kas galu galā ir, atvainojos, aizgājuši pa pieskari.
Cik aktuāla šī paradumu maiņa ir Latvijā? It kā teju vai par modes lietu ir kļuvis teikt: "Es avīzes nelasu", "Es televīziju neskatos"...
Es gan teiktu, ka nereti tā ir nevis modes lieta, bet neizbēgamība – visu nevar paspēt. Jebkurā gadījumā es nedomāju, ka arī tad, ja mēs redzam auditorijas samazinājumu, mēs to automātiski varam sasaistīt ar informācijas iegūšanas un lietošanas paradumu maiņu. Man liekas, ka joprojām būtisks ir jautājums par "ko", nevis "kur" informācijas laukā.
Te interesants piemērs ir reģionālā prese. Proti, ir sajūta, ka šīs preses spēja sniegt informāciju konkrētā vietā dzīvojošajam tieši par lokāli svarīgo dod šai reģionālajai presei zināmu stabilitāti. Tāpēc man vismaz pagaidām nav arī viennozīmīgas attieksmes pret nozarē virmojošo tēmu – aizliegt pašvaldībām veidot savus medijus, piemēram, avīzes. Es esmu no Zaļeniekiem, un es skaidri zinu, ka pat Zemgales Ziņas nerakstītu par tādiem jautājumiem, par kādiem savulaik informēja Zaļenieku pašvaldības avīzīte. Var ironizēt par Augustu Brigmani, kurš Saeimas atbildīgajā komisijā saka, ka viņam tā Pūres avīzīte ir svarīga, tomēr zināma taisnība viņam ir.
Par to nestrīdēšos, jo nezinu tēmu, bet gribētu atgriezties pie informācijas kvalitātes. Proti, tas, ko tradicionālie mediji pārmet alternatīvajiem modeļiem, ir zema kvalitāte. Dažkārt, kad salīdzini oriģinālo LETA ziņu ar virsrakstu, ar kādu tā parādās citur, var tikai nobrīnīties.
Jā, bet es nedomāju, ka, piemēram, ziņu portālu biznesa modelis var citādi funkcionēt, ja vairākums informācijas – intuitīvi es vērtētu 80% apmērā – nāk no ziņu aģentūrām. Tomēr jāpiezīmē, ka mūsu ziņu portāli cenšas veidot arī savu neatkarīgu žurnālistiku. Es sapratu par virsrakstiem teikto, bet paskatāmies no otras puses –
kā padarīt interesantu ziņu, kas jau n-tās reizes publicēta citur?
Piemēram, Latvijā krievu valodā strādājošie mediji ņem ziņu no Krievijas aģentūrām un nereti uzliek tai, ja tā var teikt, niknāku virsrakstu.
Virsraksti, atklāti sakot, nav tā smagākā lieta, nopietnāka ir, saudzīgi izsakoties, ļoti radoša realitātes interpretācija. Un tad ir jautājums, kā uz šādām "ziņām" reaģēt – ar nopūtu, bet ļaujot ļaudīm izpausties, vai tomēr censties, žargonā sakot, sviestu ierobežot?
Es teiktu, ka tas skatāms vienīgi likuma, teiksim, Latvijas gadījumā Civillikuma un Krimināllikuma, kontekstā. Ir vai nav pārkāpts. Ja informācijas radītājs ir žurnālists, protams, mēs it kā varētu runāt par profesionālo ētiku, bet nu...
ASV vēlēšanu gadījumā nereti bija 100% melu gadījumi, kas tika pasniegti kā informācija.
Latvijā par dezinformāciju ir jānes atbildība, tur nevajadzētu būt problēmai. Cita lieta, kādus vārdus tu izvēlies. Ja runa ir par "dzeltēšanu" kā metodi un kāds to ir prasmīgi izkopis, to regulēt ir grūti.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena ceturtdienas, 1.decembra, numurā!
!
!