Un tam bija pamats, jo neatkarīgo valstu pastāvēšanas laikā paveiktais līdz okupācijai 1940. gadā pēc 50 gadiem kalpoja par atspēriena punktu it visās jomās. Ja zina, ko padomju režīms pastrādāja gan Krievijā, gan Ukrainā, kur tika iznīcināta inteliģence un tik būtisks sabiedrības slānis kā zemniecība, var mēģināt iztēloties, kāds rezultāts varētu būt līdzīga nozieguma pastrādāšanai arī pie mums. Tad, iespējams, astoņdesmitajos gados nebūtu gana spēka nacionālajai atmodai.
Taču laiks visu saliek savās vietās, un redzams, ka tik spīdoši pirmrindnieki nemaz neesam un laiks atslābināties nav pienācis, ja vien tādu Latvijā būs iespējams sagaidīt. Politiķi nedrīkst strādāt ar pusi jaudas, taču arī vēlētājiem jātop aktīvākiem un redzīgākiem. Jāmācās, jo dzīvojam tādā laikā, kad visas vēlēšanas uzskatāmas par vēsturiskām. Notikumi citās bijušajās PSRS republikās sniedz iespējas vērojumiem un salīdzinājumiem. Dažādas situācijas var sniegt vērtīgu skolu, lai gan Latvijas statuss lielā mērā atšķiras, piemēram, no Gruzijas un Ukrainas.
Šajās savstarpēji visai atšķirīgajās valstīs 20 gadi neatkarīga valstiska subjekta tapšanā izrādījušies pavisam maz. Tur joprojām nav izveidojusies noturīga politiskā sistēma, kas sevī neslēptu negaidītus pārsteigumus, turklāt tādus, kas var radīt draudus nacionālajai suverenitātei. Tur nav arī stabilitātes galvenā garanta - vidusslāņa. Piemēram, Gruzijā liels skaits strādājošo nobalsoja par Krievijā miljardus «sapelnījušā» Ivanišvili partiju, kas nekaunējās solīt neiespējamo. Piemēram, Tbilisi autobusu vadītājiem dubultot algu uzreiz pēc vēlēšanām. Citi solītāji bija vēl dāsnāki - paziņoja, ka mikroautobusus šoferi varēšot iegūt īpašumā. Protams, nekas no tā netika pildīts, šoferi streikoja, bet pie varas atrodas Ivanišvili. Kā lai neatceras Saskaņas centru ar populistisko bezmaksas braukšanas piedāvājumu pensionāriem Rīgā un arī Jelgavā! Jādomā, šai partijai padomā ir vēl arī citi tikpat «cilvēciski» solījumi.
Arī Ukrainā spēcīga vidusslāņa izveidošanās vēl prasīs daudz laika, tāpēc nevajag brīnīties par vēlēšanu iznākumu. Daudzi ukraiņi nav sapratuši, ka viņu balsīm ir liela nozīme. Zināmā mērā viņus uz to pamudināja paši politiķi. Visspilgtākais piemērs, politiski letālā konfrontācija starp demokrātiem Juščenko un Timošenko, kad varu ieguva promaskaviski noskaņotais Janukovičs.
No tā jāmācās un, kā teica Sandra Kalniete, izveidojot vienotu sarakstu, jāuzvar Saskaņas centrs Rīgā. Varam parādīt, vai politiski esam nopietnāk vērtējami par ukraiņiem un gruzīniem.