Kā intervijā Gdaņskā izteicās atjaunotās neatkarīgās Polijas valsts pirmais prezidents Lehs Valensa, vācu koncentrācijas nometni iepazinušais kustības Solidarnošč līdera tēvs nenoticētu, ka starp abām valstīm nav apsargājamas robežas un tās tuvumā neatrodas armija, kam pastāvīgi jābūt gatavai atvairīt Vācijas uzbrukumu. Viens piemērs, kas ļauj iztēloties katastrofas mērogus. 1944. gada 1. augustā uzsāktās Varšavas sacelšanās upuru skaits vien bija ap 20 tūkstošiem cīņu dalībnieku un ap 200 tūkstošiem civiliedzīvotāju. Vienā pašā Polijas galvaspilsētās rajonā Voļā vācieši apzināti nogalināja 50 tūkstošus cilvēku un daudzus no tiem apšāva viņu māju priekšā - kā pieaugušos, tā bērnus. Tas ir neaizmirstams noziegums, par kuru Vācija ir atvainojusies, un tas ar gandarījumu uztverts Polijā. Poļi atzinīgi vērtē milzīgo kaimiņvalsts ekskursantu pieplūdumu bijušajās Reiha nāves nometnēs Polijas teritorijā. Jāatzīmē, ka liela daļa no tiem ir vācu skolnieki un studenti.
Satiekot šīs sacelšanās dalībniekus, var dzirdēt, ka šis notikums esot viņu dzīves svarīgākais punkts. Šī sacelšanās, saprotams, vērtējama visa Otrā pasaules kara cīņu garumā, kas poļiem iesākās jau 1939. gada 1. septembrī. Tā nesusi milzīgus cilvēku upurus un noslēgusies ar vāciešu pastrādātu brutālu pilsētas iznīcināšanu, uz ko mierīgi no otra Vislas krasta noraudzījās Sarkanā armija, taču 63 dienas ilgušās sacelšanās veterāni apgalvo, ka cīņa bijusi nepieciešama. Tas bijis karš ne tikai par Varšavu, bet neatkarīgu Poliju kopumā. Sacelšanos uzsākot, plānots gūt uzvaru 3 - 4 dienās, paļaujoties uz Sarkanās armijas palīdzību, taču tā bijusi tik minimāla, ka situāciju nav palīdzējusi mainīt. Taču tas jau ir cits stāsts - par otro dzirnakmeni jeb austrumos esošo Krieviju - tolaik PSRS. Sacelšanās dalībnieki skaidri pateiks, ka tā bijusi Staļina atriebšanās par sakāvi pie Varšavas 1920. gadā. Viņi labi atceras dramatiskos notikumus savā pilsētā, un, lai gan tās vietā tagad slejas pavisam cita Varšava, viņus vieno optimistisks skats uz jauno Poliju.
Savādāks noskaņojums vērojams, tiekoties ar Katiņas biedrības pārstāvjiem, kas nav guvuši pietiekamu morālu gandarījumu. Viņu radinieki brutāli nogalināti vairākās nometnēs bijušajā PSRS teritorijā. Pēc PSRS vadītāju rīkojuma tas izdarīts tādēļ, ka poļi atzīti komunisma idejām nederīgi. Biedrība gaida visu nogalināto reabilitāciju, 100% dokumentu atslepenošanu Krievijas arhīvos. Atrunas, ka noziegumus pastrādājušie vairs nav dzīvi, nav laika garam atbilstošas, un tieši tādēļ poļu un krievu attiecības nelīdzinās poļu un vācu attiecībām.