Diena saskārusies ar situāciju, ka liela daļa no Latvijas ievēlēto Eiropas Parlamenta deputātu, formulēsim tā, ļoti vēsi izturas pret lūgumu informēt par savu mantisko stāvokli. Lai gan teorētiski tieši viņiem šādos jautājumos vajadzētu būt jo īpaši skrupuloziem. Eiropas Parlaments taču!
Nu jā, tomēr es nevarētu teikt, ka esmu ārkārtīgi pārsteigts, iepazīstoties ar laikrakstā publicēto materiālu. Kaut vai tādēļ, ka Latvijā jau ir bijuši gana daudzi piemēri, kad amatpersonas, ja vien likums to precīzi nenodefinē, vairās sniegt skaidras atbildes uz šādiem jautājumiem. Šādi, teiksim tā, refleksi nav Latvijas politikā nekas jauns.
Vai jums ir versijas par iemesliem, kādēļ šie ļaudis, kuri citos gadījumos ir komunikabli, kļūst tik strupi, kad runa ir par viņu mantisko stāvokli? Viņi taču nevar neapzināties, ka tas, kā saka, neizskatās labi.
Taisnību sakot, man grūti vērtēt noraidošo atbilžu sniedzēju motivāciju, jo tā var būt ļoti dažāda. Sākot no elementāras nevēlēšanās tērēt laiku, lai pieprasīto informāciju "saliktu uz papīra", un beidzot ar pārliecību, ka viņi taču jau aizpilda nepieciešamos dokumentus pašā Eiropas Parlamentā. Varbūt zināma bravūra? Mēs esam Eiropas Parlamenta deputāti, pavisam cits, kā dažkārt saka, līmenis, mūs nevar "raustīt"...
Varbūt bažas, ka publika Latvijā, uzzinot par Latvijas kontekstā prāviem ienākumiem, kādus saņem Eiropas Parlamenta deputāti, sāks pukstēt? Jo mums jau liekas, ka arī Saeimas deputāti saņem pārāk daudz...
Tas gan būtu diezgan bērnišķīgi. Jo galu galā šo informāciju tāpat noslēpt nevar. Starp citu, arī tādā aspektā, ja kāds no viņiem gribētu kaut ko atbildēs "pielabot". Turklāt zināms priekšstats Latvijas sabiedrībā par to, ka šis darbs Eiropas Parlamentā ir, ja salīdzina ar Latvijas vidējo līmeni, labi atalgots, tāpat ir.
Labi, pat ja Latvijas likums to neprasa, kā tomēr būtu šiem politiķiem jārīkojas no politiskās, teiksim tā, loģikas, kaut vai sava tēla veidošanas viedokļa?
Arī tad, ja juridisks pienākums tas nav, manuprāt, viņiem būtu jāņem vērā, ka ziņu sniegšana - vai tieši otrādi, nesniegšana - var ietekmēt konkrētā politiķa paša profesionālo nākotni un galu galā arī politiskā spēka, kuru šis politiķis pārstāv, tēlu Latvijas sabiedrībā. Galu galā - kā tas var ietekmēt institūcijas, kurā viņi strādā, tēlu.
Līdzīgi kā jūs, es, protams, neko uzspiest šiem deputātiem nevaru, varu izteikt tikai subjektīvu viedokli. Un manā ieskatā politiķiem tomēr ir pienākums vēlētājiem stāstīt par sevi visu, kas vēlētājus interesē. Protams, izņēmums varētu būt ar privāto dzīvi, piemēram, veselības stāvokli, saistīta informācija. Nevajadzētu būt tā - kad tiek meklēts vēlētāju atbalsts, tad kandidāts it kā labprāt stāsta par sevi, bet pēc ievēlēšanas šādu attiecību ar vēlētājiem modeli uzturēt pārtrauc. Viņam tomēr vajadzētu paturēt prātā, ka viņš tur nonācis tieši pateicoties vēlētājiem.
Visu Māra Zandera interviju ar Valtu Kalniņu lasiet otrdienas, 26.marta, laikrakstā Diena!