Egila Levita ierosinājumu par Preambulu mūsu valsts Pamatlikumam es uztveru kā labāko iespēju veikt plašu valsts un sabiedrības vērtību auditu, kas šobrīd ir nepieciešams.
Nepieciešamību rada 21. gadsimta globālās pārmaiņas, kā arī atjaunotās valsts pieredze. Tāpat arī visai pesimistiskās nākotnes prognozes, kas izskan publiskajā telpā, liek mums šodien pārcilāt un pārdomāt Latvijas valsts jēgu un būtību. Saprast, kas piemirsies pašiem, un, kas atgādināms citiem, lai valsts pastāvētu un attīstītos tajā virzienā, kas atbilst dibinātāju ideāliem un iecerēm, kā arī Latvijas valsts atjaunotāju un pēcteču interesēm. Konstatēt nobīdes. Aktualizēt būtību.
Apcerēt jēgas zudumu, ja kādam tā liekas pazudusi, vai pavēstīt Latvijas valsts pastāvēšanas jēgu kā jaunumu tiem, kam tā nekad nav bijusi saprotama.
Preambula nekadu labumu nedošot, pensijas tādēļ nepieaugšot, un skolotāju algas ne tik. Pirmajā mirklī cilvēkam gribas piekrist, bet tikai pirmajā mirklī. Mazliet padomājot, jāatzīst, ka šis arguments balstās vulgārā materiālisma ideoloģijā, kura jau sen pierādījusies kā sevi izsmēlusi.
Preambula ir aicinājums sakārtot lietas to primārajā un sekundārajā kārtībā. Ir ļoti svarīgi saprast, ka ekonomika un politika nav atkarīgas tik daudz no materiālās cēlonības, kā no garīgu mērķu izvirzījuma. Primāra ir apziņa ar tās saturu. Ja šī subordinācija netiek izprasta, tad politika un ekonomika kļūst biedējoši neatkarīgas. Tās uzkundzējas par galvenajām, respektīvi - primārajām un pārstāj būt saistītas ar morāli un vispārcilvēciskām pamatvērtībām, un nacionālas valsts interesēm tai skaitā. Vēl vairāk. Kļūdamas pašpietiekamas, tās kļūst amorālas un antihumānas, ko, diemžēl, varam vērot plašā panorāmā sev visapkārt.
Tādos apstākļos notiek tas, ko filozofi dēvē par transcendences un jēgas zudumu. Ekonomika un politiska neapstrīdami ir būtiskas kategorijas, un tomēr tās ir plaknes kategorijas. Tām pašām par sevi nepiemīt trešā dimensija, proti, - darbības dziļākā jēga. Motivācija. Kā vārdā tieši tāda politika, kā vārdā tieši tāda ekonomika? Bez ideālu klātesamības, bez pamatvērtību apzināšanās, uz šo jautājumu nav atbildes.
Ja nav jēgas, tad nav nekā.
Preambulu šai sakarā varam uztvert kā aicinājumu uz jēgas atjaunošanu.
Valsts nevar pastāvēt materiālajā plaknē, ja tās ideja, veidols un jēga nedzīvo cilvēku apziņā. Galvās un sirdīs.
Mūsu Latvijas valsts tika radīta ar mērķi nosargāt latviešu nāciju kā augsti attīstītu kolektīvi radošu subjektu ar savu neatkārtojamu un unikālu mākslu, kultūru un valodu, kā arī pasaules skatījumu, un viņu ideāli bija brīvība un demokrātija.
Mūsu priekšteči Latviju izcīnija sīvās kaujās ar smagiem upuriem.
Satversmes tēvi nevarēja paredzēt valsts okupācijas, ar tai sekojošiem nacionālsociālistu un komunistisko diktatūru noziegumiem, kam nav noilguma. Preambula, kam īsos vārdos jāraksturo valsts vēsture, nedrīkst izvairīties no okupācijas un tās seku pieminēšanas, jo bez tā nav izprotamas šodienas problēmas.
Tauta bija trūcīga un nabadzīga arī toreiz, bet materiālā nabadzība nebija šķērslis. Šķērslis varēja būt vienīgi garīga nabadzība, drosmes un pašaizliedzības trūkums, patriotisma un gribas trūkums – par laimi šo galīgi neekonomisko un nepragmatisko kompenenšu latviešiem netrūka. Nacionālu valstu rašanās kļuva par pamatu šodienas Eiropas kulturālajai daudzveidībai un bagātībai ar nozīmīgu latviešu pienesumu.
Atmodas laikā, ko tikko atmiņā atsvaidzināja TF 25 gadskārta, cilvēki bija gatavi savas vērtības aizsargāt kailām rokām, tomēr nevaram uzskatīt, ka šie cilvēki nebija apbruņoti, nē, jo sirdis bija pilnas brīvības alku un dzimtenes mīlestības. Jūtām, emocijām,apziņas stāvoklim, ko tā patīk noniecināt dažam politiskajam pragmatiķim, bija izšķirīga nozīme. Garaspēks sakņojas apziņas kultūrā. Transcendences spēks sakņojas apziņas kultūrā. Kultūra ģenerē identitāti, brīvu garu, cilvēcisku un nacionālu pašcieņu. Kultūra un izglītība.
Valsts drošība mūsdienās vairs nav tik daudz militārs, cik apziņas jautājums.
Mūsdienu kā jēdziena tradicionāla mērvienība ir 100 gadu, kas ir aptuvens trīs paaudžu apzinātas dzīves ilgums. Latvijas valsts neatkarības dibināšana, zaudēšana, atjaunošana – nav pagātne. Tās ir joprojām mūsdienas.
Slavenā un asprātīgā krievu aktrise Faina Raņevska ir teikusi: "Esmu jau tik veca, ka vēl atceros godīgus cilvēkus."
Nav tā, ka šodien mēs vairs nezinām Latvijas valsts dibināšanas jēgu. Apsolūts vairākums zina, ka tā nav mainījusies. Tomēr pēcokupācijas, kā arī informatīvā kara apstākļos, ko izvērš Krievijas atdzimstošā impērija, ir nesamērīgi daudz pilsoņu un pat augstākā līmeņa politiķu, kuriem objektīvi valsts vēstures fakti, ieskaitot valsts dibināšanu, okupāciju, deportācijas utt. - nav apziņā nostiprināti, kas, saprotams, neveicina savstarpēju sapratni. Ir kļūdaini uzskatīt, ka Latvijas sabiedrība šķeļas pēc etniskā principa. Nē, dezintegrējoši ir tieši politiskie principi un mērķi, kas latviešiem un vienai krievvalodīgās minoritātes daļai ir atšķirīgi.
Satversmes Preambula jeb Priekšvārds, un tas būtu liels ieguvums, varētu kļūt par vispārcilvēciskās vērtībās un valstiskajā apziņā vienojošu faktoru.
Aicinu visus Latvijas apzinīgos un labas gribas pilsoņus atbalstīt topošo Satversmes Priekšvārdu!
Igaunijā tās ir deviņas īsas rindas. Skaidras un gaišas. Ceru, ka šajā pašai par sevi vērtīgajā diskusijā, arī mums tādas izkristalizēsies.
Savukāt, kā pēcvārdu savai runai par Priekšvārdu, es gribētu nolasīt Instrukciju – mazliet citā tonī, kas, protams, ir sarkastisks. Dažkārt lietas kļūst labāk izprotams, tā teikt, - izejot no pretējā. Ir tāds literārs paņēmiens kā absurdā inversija. Tātad.
Instrukcija. Kā iznīcināt savu valsti.
Padariet par modes lietu izteikt savu valsti nicinošus un niecinošus spriedumus publiskajā telpā, jo biežāk, jo labāk. Iesmejiet par valsti, ņirgājieties, ierēciet par to, lai visi redz jūsu jaunos keramikas kroņus.
Iestāstiet sev, ka visi citi ir atbildīgi par to, kas notiek, izņemot vienpersoniski jūs pašu.
Piekopiet viedokļu līderu diskreditējošus apmelojumus, izvērsiet nepamatotus apvainojumus, kompromitējiet viņus, sagraujiet viņus drupās, lai sabiedrībai nebūtu citu viedokļu līderu, kā vienīgi jūs.
Atbalstiet citu valstu ārpolitiskās intereses medijos, kur vien iespējams, un tīksminieties, baudot svešas varas un naudas neizsakāmo maigumu, murminot Nikija Frenča romāna virsrakstu – Nogalini mani maigi!
Nebaidieties būt ideoloģiski korumpēts sava pašlabuma dēļ, un neslēpiet savu ietekmes aģenta lomu, jo tas tāpat ir redzams.
Uzbrūciet radošajai inteliģencei par to, ka tā neko nedara, bet vēl vairāk uzbrūciet, ja tā kaut ko dara.
Nemeklējiet Kanta formulēto un latviešu tradīcijā balstīto zvaigžņoto debesi virs sevis un morāles likumu sevī, meklējiet to vienīgi ārpus sevis, bet vislabāk – nemeklējiet nemaz.
Aprūpējiet vienīgi savas bioloģiskās vajadzības un uzspļaujiet valstiskajiem, vēsturiskajiem un reliģiskajiem simboliem, par kuriem Vitgenšteins teicis, ka tie nav mazāk svarīgi cilvēka eksistencē kā pieminētās bioloģiskās vajadzības. A, kas tas vitgenšteins vispār tāds ir, lai jūs mācītu!
Norejiet katru, kurš jūsu ķēdes tuvumā izsaka bažas par latviešu tautas un valodas nākotni, jo tā taču ir paranoja, klaustrofobija un rusofobija, vecuma plānprātība un garīga atpalicība, iegalvojiet, ka pusotra miljona tautai pilnīgi nemaz nav jāuztraucas, ja 150 miljonu kaimiņtautas valoda tiecas dominēt, izsmejiet par to ikvienu, kauciet un rejiet skaļāk, - jūs taču galu galā par to baro! Turklāt - vienīgi paša aizmāršības dēļ jūs vairs nestaigājat četrrāpus.
Esiet drosmīgi, rakstot brutālus komentārus internetā, nebaidieties no savas nekrietnības, izbaudiet savu varonīgo anonimitāti un piekopiet verbālu vardarbību pret līdzcilvēkiem! Esiet rupji un ciniski savstarpējā satiksmē, jo galu galā - nevis vara, bet gan tauta ar savu cilvēcisko kvalitāti izšķirs Latvijas nākotni.
Izkāpjot no lifta, piespiediet visas pogas.
Es te
zhivelis
Margarēta