Fragments no bijušā satiksmes ministra sarunas ar Māri Zanderu:
Saskaitāmie: valdības pieņemtajam lēmumam par investora piesaisti airBaltic, precīzāk, lēmuma sadaļai, kas paredz valsts finansiālu līdzdalību, šķiet, nav atbalsta Saeimā; virkne amatpersonu, premjeri ieskaitot, izteikušās, ka būšot jāmeklē "cits" risinājums. Kas ir "cits"?
Risinājumi bija un joprojām ir vairāki, alternatīvas vienmēr ir.
Pats minējāt, ka varam arī no kontrakta ar Bombardier par jaunu lidmašīnu iegādi atteikties. Vai tad mūsu puse nav uzņēmusies zināmas saistības?
Ir, bet tikpat labi var teikt, ka viņi nav pildījuši savas saistības. Jaunajām lidmašīnām mūsu flotē vajadzēja parādīties jau šogad.
Respektīvi, mēs varam kaulēties, lai no kontrakta "izietu", cik iespējams, nesāpīgi?
Protams. Un jautājums ir arī, vai airBaltic jākļūst par, tā teikt, pirmajiem klientiem jaunajam Bombardier modelim - mēs taču zinām, ka visiem jauniem modeļiem sākumā ir pielabojamas nianses. Tā, starp citu, savulaik bija arī ar dažām no tām lidmašīnām, ar kurām airBaltic lido tagad - bija problēmas ar durvīm, bija piespiedu nolaišanās gadījumi, bija nepieciešami remonti. Respektīvi, tā gadās ne vienam vien ražotājam. Tātad mēs nostādām īpatnējā situācijā visu mūsu aviofloti: ja mēs nomainām boingus ar bombardieriem, kas vēl jāizmēģina, mums faktiski vairs nebūs alternatīvu, ja nu kādas problēmas.
Tad kāpēc vispār šie bombardieri?
Konkursā, ko, ja pareizi atceros, 2012. gadā rīkoja airBaltic, sacentās Airbus un Boeing, bet uzvarēja Bombardier, kas piedāvāja labākus nosacījumus. Problēma tikai tā, ka Bombardier tolaik nebija sertificēta, ja tā var teikt, produkta mums nepieciešamā attāluma lidojumiem.
Īsi sakot, nebūtu nekāda traģēdija, ja jaunu lidmašīnu piegāde tiktu atlikta - lai citas aviokompānijas palido un patestē. Piegādās mums gadu vai divus vēlāk - nav problēma.
Vēlreiz uzsvēršu, ka airBaltic strādā labi, vienkārši kompānijai nav tādas naudas, lai veiktu iemaksu par jaunajām lidmašīnām. Kuru gan vēl nav. Un nevienam nav pārliecības, vai tās būs arī nākamgad.
Tātad, jūsuprāt, loģiskākais būtu sākt sarunas ar Bombardier par kontrakta nosacījumu pārskatīšanu. Tam nepieciešams valdības lēmums?
Nē, tas ir airBaltic kompetencē un pašas kompānijas lēmums. Ja kompānija noslēdz līgumu, bet konstatē, ka tai nav līguma izpildei nepieciešamās naudas, tad ir divi varianti. Vai nu atnākt pie valsts un paprasīt - kas tagad ir noticis -, vai arī pašiem domāt, kā tikt galā ar problēmu, ko paši ir radījuši.
Tātad sāgā parādās jauna nianse - ko darījusi vai nav darījusi pati airBaltic vadība. Labi. Tomēr tas neatbild uz jautājumu par konkrētās valdības sēdes lēmumu. Ja viss jūsu iepriekš minētais bija zināms, kāpēc tāds lēmums? Ministri prātā sajuka, vai?
Bija jābūt valdības lēmumam, tas nevarēja būt mans vienpersonisks lēmums. Un es piedāvāju gan to variantu, kas tika pieņemts, gan to, ka saistību izpildes smagumu uzņemas valsts, gan to, ka saistības tiek pārskatītas. Bet tika sēdes laikā uzburta tāda ainiņa, ka mēs zaudēsim kaut kādas iemaksātās naudas, kaut kādas iespējas, kompānijas vadība šādas ainiņas uzbūra, un visi bija pilnīgi tā kā nozombēti.
Nu, labi, bet ko tad jūs netiekat galā ar to airBaltic vadību?
Varbūt tā ir mana problēma, ka sen jau vajadzēja ķerties klāt kompānijas padomei, kas uzrauga uzņēmumu. Jo manā kā ministra uzmanības lokā ir arī daudzas citas jomas un problēmas. Zināmā mērā var teikt, ka esmu iegāzts gan no pašas ministrijas valsts sekretāra puses, gan airBaltic padomes un valdes puses.
Tātad mums ir tēze, ka vislabāk būtu runāt ar Bombardier, bet paliek jautājums par nosaukto investoru, kurš, jūtot, ka valdība lēmumu var pārskatīt, pēdējās dienas izplata piktus paziņojumus. Tas no šī vācu kunga puses vairāk tāds kā PR?
Nu, tas ir viens no iemesliem, kādēļ es rosināju atteikties no Prudentia pakalpojumiem. Nevienā biznesā tā nav, ka, pirms lēmums ir pieņemts, jau tiek izplatītas ziņas, ka investors atrasts utt. Patīk mums konkrētais investors vai nepatīk, bet nedrīkst viņu divus mēnešus vazāt pa medijiem. Ja nebūtu bijis šāda publiskā fona, mēs būtu varējuši visus "par" un "pret" izvērtēt daudz racionālāk. Savukārt, ja jāatbild uz jautājumu, kāpēc šāds fons tika radīts, es varu pieļaut, ka tas saistīts ar Prudentia vēlmi saņemt kaut kādu atlīdzību, lai gan es par šīs vēlmes pamatotību dziļi šaubos. Var jau būt, ka šis atlīdzības jautājums ir bijis viens no iemesliem, kādēļ man bija jāaiziet no amata.
Bet satiksmes ministra mums nav, un, cik saprotams (jaunu meklēšot pēc budžeta pieņemšanas), vēl pusotru divus mēnešus nebūs.
Diemžēl. Un manā skatījumā nav korekti, ka premjere šīs problēmas ir uzmetusi uz galda iekšlietu ministram, kuram pašam problēmu netrūkst, kaut vai patvēruma meklētāju kontekstā. Ja viņa pieņēma lēmumu par manu demisiju, tad viņai pašai arī vajadzēja uzņemties atbildību par satiksmes nozari.
Tikām līdz attiecībām ar Straujumu. Diezgan loģiski, ka esat cemmīgs uz viņu. Vienlaicīgi Vienotībā - es atvainojos - atpazīstamu un darboties spējīgu politiķu ir tik, cik ir. Tātad, vai jums vieglāk būtu turpināt atrasties Vienotībā, ja premjere publiski atzītu, ka veids, kādā notika jūsu atlaišana - iemeslus noliekam malā -, nebija, teiksim tā, labs?
Vienotības valdes sēdē viņa par šo veidu atvainojās.
Bet ne publiski. Toties publiski - pie žurnālistiem - iznācāt jūs un pateicāt, ka tā arī neesat sapratis atlaišanas iemeslus.
Es joprojām tā visa jēgu nesaprotu. Nu, es ilgi ļaunu prātu neturu un nekreņķējos. Es tikai zinu to, ka Vienotībai ir pēdējais brīdis mobilizēties, pretējā gadījumā būs slikti. Nav noslēpums, ka pēdējais gads bijis partijai smags. Ja mēs paskatāmies arī uz nākamā gada budžeta projektu, mēs redzam, ka tur ir labas lietas - vairāk naudas aizsardzībai, policijai, arī medicīnai un, iespējams, izglītības sistēmai, bet kas tur ir uzņēmējiem?
Sākat runāt kā opozīcija...
Bet tā objektīvi ir. Līdz ar to Vienotībai ir jāmobilizējas, lai piedāvātu kaut ko patiešām nozīmīgu.
Un tad jūs, nu kā Saeimas deputāts, pats roku rokā ar Straujumu to esat gatavs darīt?
Partijai ir ļoti spēcīga līdere, Āboltiņa, un valdē ir arī citi strādāt griboši cilvēki.
Visu interviju ar bijušo satiksmes ministru un turpmāk Saeimas deputātu Anriju Matīsu lasiet ceturtdienas, 12.novembra, avīzē Diena!