Kapitālisms. Tas nu gan ir viens sasodīti labs izgudrojums! Ar šī buramvārda palīdzību ir iespējams uzkonstruēt tādas sapņu pilis, kas liek pilnībā aizmirst par garlaicīgo realitāti. Vai tad kapitālisms nav paradīze? Visiem ir vienādas iespējas piedalīties sacensībās, lai tiktu pie naudas un slavas.
Dažiem gan ir pieejams lielāks ieroču arsenāls vai citas spēļmantiņas, kas palīdz uzvarēt. Bet tas nekas! Tādas detaļas mēs varam vienkārši ignorēt. Kāpēc gan bojāt ideālo mākslas darbu ar nosaukumu ”Izdzīvo stiprākais”?
Bet pie velna ar kapitālismu! Klīst baumas, ka šī sistēma tāpat drīz miršot. Labāks izgudrojums ir cilvēktiesības. Ir tāda Vispārējo cilvēktiesību deklarācija – skaista pasaciņa, kuru ļoti iemīļojuši humānisti, jo tā ļauj brīvi un netraucēti sapņot par visu to, kas mums katram pienākas tikai tāpēc vien, ka mēs esam homo sapiens sugas pārstāvji. Tāpat vien – par skaistām acīm (un arī ne tik skaistām acīm). Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās. Vai šiem vārdiem no deklarācijas pirmā panta nebūtu jārotā katra dzemdību nama ieeju? Protams, ar piebildi, ka teksta autoriem aizmirsies turpinājums – tie, kuri ir dzimuši brīvāki, ir vienlīdzīgāki savā cieņā, bet it sevišķi savās tiesībās.
Laikam jau tie pēdējie – brīvākie un vienlīdzīgākie – arī izdomāja, ka deklarācijā pēc iespējas biežāk jāatkārto frāze ”viņa tiesības”. Lai sievietes neaizmirst, ka cilvēktiesības ir vīriešu darīšana – viņām lai paliek tādi radikālfeminisma izgudrojumi kā sieviešu bikses, Marlboro lights cigaretes un māmiņalga.
Galu galā – tie bijām mēs, vīrieši, kuri vienojās par šo vēsturisko dokumentu. Lai nonāktu līdz šim drosmīgajam solim, mums tikvien vajadzēja, kā nogalināt sešus miljonus homo sapiens sugas pārstāvju un saldajam ēdienam nomest atombumbas uz divām pilsētām. Ar to mums bija gana. Kopš tā laika mēs esam apsolījušies katram jaundzimušajam piešķirt tiesības uz dzīvību.
Taču kam gan vajadzīgas tiesības, kas attiecas tikai uz cilvēkiem? Mēs, vīrieši – kā jau dabas radīti uzņēmēji – izdomājām, ka vismaz daļa cilvēktiesību attiecas arī uz kompānijām. Šodien šādu praksi ievēro pat Eiropas Cilvēktiesību tiesa.
Es taču teicu, ka kapitālisms ir sasodīti labs izgudrojums! Iespējams, ka tas nemaz tik drīz tomēr nemirs – vismaz tik ilgi, kamēr pasaulē pastāvēs diktatūras. Mēs mīlam diktatūras. Diktatūrām ir nauda. Un viņi šo naudu labprāt dod mums – ja vien mēs piedāvājam viņiem ieročus, tehniku cilvēku izsekošanai un novērošanai, kā arī kukuļus.
Kas tur ko brīnīties, ka tāds milzīgs telekomunikāciju uzņēmums kā Telia Sonera visdrīzāk tiešām ir devis kukuļus Uzbekistānas diktatoru ģimenei? Kompāniju šajā reģionā interesē peļņa. Ja ceļā uz to ir jāsamaksā nodeva valsts vadītājam un viņam pietuvinātajiem, tad nav ko strīdēties. Kompānijai nav jānodarbojas ar labdarību – tai ir jāveic darījumi, un tas ir jādara pragmatiski, ņemot vērā vietējās kultūras paražas. Ievērosim viņu tiesības uz atšķirību, un viņi ievēros mūsu kompāniju tiesības uz peļņu!
Un tāpēc var tikai saprast to sajūsmu un aplausus Latvijā par kāda vietējā munīcijas ražotāja panākumiem. Proti – viņa ražotās lodes savām specvienībām ir iepirkusi Kazahstāna un citas austrumu valstis. Šajās valstīs ir cilvēktiesību pārkāpumi? Piedodiet, bet tā nav kompānijas darīšana. Mēs pārdodam, viņi pērk, par visu ir godīgi samaksāts.
Kompānijām ir tiesības. Neaizmirsīsim to! Vēl vairāk – cienīsim un aizsargāsim šīs fundamentālās tiesības! Cīnīsimies par to paplašināšanu! Bez šīm tiesībām (tāpat kā bez diktatūrām) patiešām var piepildīties komunistisko evaņģēlistu pareģojums par kapitālisma nāvi. Un bez kapitālisma, dārgie draugi, mēs nekur tālu netiksim. Jo tas ir sasodīti labs izgudrojums! Vismaz man, baltādainam, pārtikušam vidusšķiras vīrietim, tā šķiet. Un es vēl neesmu paspējis nodibināt savu kompāniju...