Esat strādājis finanšu ministra amatā XX gadsimta deviņdesmitajos gados, Latvijai ekonomiski sarežģītā laikā. Kā jūs ar savu pieredzi vērtējat pašreizējā finanšu ministra Andra Vilka darbību?
Andris Vilks ir viens no pēdējā laika profesionāli spēcīgākajiem finanšu ministriem ar pietiekami plašām zināšanām ekonomikā un finansēs, viņš labi izprot tās nozares, kas ir finanšu ministra kompetencē. Tomēr Andris Vilks saistīts arī ar politiku, bet politika un ekonomika ne vienmēr virza uz identiskiem mērķiem.
Domājat, ka ministram nevajadzētu būt kāda politiskā spēka pārstāvim?
Tādās situācijās, kas ir nestabilas, respektīvi, krīzes brīžos, ministram labāk būt savas jomas profesionālim. Mierīgos laikos valstij var būt politiski ministri, kuri ne vienmēr ir profesionāļi savā jomā. Bet kritiskā situācijā jāmeklē vienlaikus racionāli un inovatīvi risinājumi, kādus rast var vienīgi zinošs profesionālis, kurš, kā mēdz sacīt, apzinās spēles laukumu. Jārīkojas īstermiņā, jābūt radošam, operatīvam līderim. Nevienam politiskam ministram nav tādas kapacitātes.
Ekonomikas analītiķi bieži pauduši viedokli, ka viena no Latvijas problēmām, kas principā būtu jāapkaro Finanšu ministrijai, ir lielais ēnu ekonomikas īpatsvars. Vai jūs tam piekrītat?
Apgalvojums, ka mūsu valstī ir milzīgs pelēkās ekonomikas īpatsvars, noteikti vērtējams kā pamatots. Pēdējā laikā situācija mazliet uzlabojusies, bet es, strādājot kā biznesa konsultants, pazīstot biznesa vidi, varu teikt, ka pelēkā ekonomika joprojām ir nopietna problēma. It sevišķi mikrouzņēmumu vidē ir simtiem, pat tūkstošiem tādu uzņēmēju, kuri vispār nezina, kādi nodokļi jāmaksā un kādas ir nodokļu likmes. Visi darījumi tiek kārtoti skaidrā naudā. Piemēram, maksā strādniekiem par remontu dzīvoklī vai automašīnas labošanu tikai skaidrā naudā. Valsts ieņēmumu dienestam nenoliedzami nav vienkārši šos pelēkās ekonomikas zonā strādājošos maza mēroga uzņēmējus «izķert», summas jau tur nav lielas. Varbūt pat vienkāršāk ir apkarot kontrabandu.
Ja ierēdņi vairāk skaidrotu, kāpēc nodokļi jāmaksā, pelēkās ekonomikas sektors varētu mazināties?
Nē, tie cilvēki, kuri pieraduši nodokļus nemaksāt, pēkšņi nesāks maksāt. Līdzēt var tikai paaudžu maiņa, jauni cilvēki ar savādāku vērtību skalu. Patlaban sekas lielajam nodokļu nemaksātāju skaitam ir tādas, ka viņi ir maksātspējīgāki nekā nodokļu maksātāji, un tas tur augstā līmenī cenas. Jo, salīdzinot ar Latvijas algām, cenas mūsu valstī tiešām vērtējamas kā augstas.
Piekrītat apgalvojumam, ja strauji augtu algas, kas būtu iespējams, ja kāptu ražošanas efektivitāte, tad mūsu valstī masveidā atgrieztos ārvalstīs strādājošie cilvēki, vai arī algas nav noteicošais?
Cilvēks vienmēr skatās, kur labāk - Latvijā, Lielbritānijā vai kādā citā valstī. Svarīga ir situācija darba tirgū, kā arī sociālās garantijas, pat bezdarbnieka pabalsta lielums un saņemšanas nosacījumi. Nenoliedzami algas ir ļoti svarīgs faktors. Ja algas Latvijā pieaugs radikāli, daļa aizbraukušo tiešām atgriezīsies, bet nevar domāt tā, ka, ja algas divkāršosies, visi aizbraucēji tūlīt kāps lidmašīnās un reemigrēs uz mūsu valsti.
Jāņem vērā arī tāds faktors kā ikviena cilvēka personība. Diemžēl Latvijā - tāpat kā daudzās postpadomju valstīs - ir daudz cilvēku bez iniciatīvas, bez uzņēmības, ar nepietiekami kvalitatīvu izglītību tādā ziņā, ka izglītība devusi ļoti daudz informācijas, bet nav nodrošinājusi prasmi šo informāciju izmantot, pieņemt lēmumus, rīkoties uzņēmīgi. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc mums ir tik liels aizbraukušo skaits.
Gribat teikt, ka daudzi izglītoti cilvēki spēj sevi realizēt tikai kā darba ņēmēji un pat nepieļauj iespēju kļūt par uzņēmējiem?
Es teiktu vēl asāk - tikai kā melnstrādnieki, kuri spēj izpildīt tikai precīzi definētu uzdevumu, lai arī cik izglītoti būtu. Ekonomikas ministrijas koordinētā reemigrācijas plāna lielākā nepilnība ir tā, ka šis plāns atkal orientējas uz darba ņēmējiem, bet vajadzētu cilvēkus stratēģiskā līmenī mudināt kļūt par darba devējiem, nodrošināt darba vietu vismaz sev un savai ģimenei, veidot kaut savu mikrouzņēmumu.
Lasot Dienu, skatoties radījumus televīzijā, uzzinu, ka ir cilvēki, kuri attīsta savu biznesu ar minimāliem resursiem un dažu gadu laikā izveido nopietnu ražošanas vai pakalpojumu uzņēmumu, diemžēl tādu nav daudz.
Atļaušos būt cinisks un teikt, tas pat ir labi, ka no Latvijas daudzi aizbraukuši, jo daļa no aizbraucējiem - protams, ne jau visi - paliekot Latvijā, tikai būtu papildinājuši mūsu valsts bezdarbnieku rindas, prasījuši valsts un pašvaldību atbalstu, tērējuši valsts finanšu līdzekļus. Bezdarbnieku skaits mūsu valstī tad būtu daudz augstāks, un Latvijai būtu vajadzīgs ļoti apjomīgs finansiālais atbalsts no Eiropas Savienības un Starptautiskā Valūtas fonda, lai sabalansētu ekonomiku.
Pieminējāt mūsu izglītības trūkumus. Vai reformas, ko piedāvā izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis, varētu nodrošināt to, ka cilvēki iemācās būt par darba devējiem vismaz sev un savai ģimenei?
Idejas līmenī pilnīgi noteikti. Ministrs runā par to, ka izglītības sistēmai mazāk jābūt teorētiskai, vairāk jāveido praktiskās iemaņas. Mācību uzņēmumu veidošana ir ļoti laba iecere, kas aizsākās jau pirms Roberta Ķīļa kļūšanas par ministru. Robertam Ķīlim taisnība arī tajā ziņā, ka jaunajai paaudzei jāieaudzina atbildība, mērķtiecība un altruisms, jo šīs īpašības noderīgas cilvēkam kā vēlākajam darba devējam, nevis darba ņēmējam.
Bet jāpiekrīt arī ministra kritiķiem, ka ar idejām vien ir par maz. Zinu, ka Robertam Ķīlim ne īpaši patīk rakstīt koncepcijas un programmas, bet bez tām arī nevar. Galu galā, lai ministrijas aparāts raksta. Roberta Ķīļa gadījumā ļoti svarīgi, lai ministrijā būtu tādi darbinieki, kas ministra idejas spētu transformēt konkrētos rīcības plānos, kuros būtu precīzi izplānots, tieši kurš un ko darīs, par kādiem līdzekļiem, ar kādiem resursiem. Pagaidām mēs konkrētus plānus neredzam.
Vēl Roberta Ķīļa grūtības slēpjas tajā, ka reformām vajadzīgs atbalsts vidē, uz kuru tās attiecas, bet augstākās izglītības vidē atbalsta nav. Vide, par kuru Ķīlis kā ministrs ir atbildīgs, vispār nesaprot, par ko viņš runā. Divus gadus būdams rektors Ekonomikas un kultūras augstskolā, zinu, ka tā gan ir vides, nevis ministra problēma.
(Visu interviju ar ekonomistu Uldi Osi lasiet 16.janvāra laikrakstā Diena)