Dažiem vispār izskatījās kā atklāsme, ka Eiropā, izrādās, ir vēl arī vēlētājs ar savām vēlēšanu tiesībām un ne Eiropas Komisija, ne «troika» vēl nav noteikusi (vismaz pagaidām), par ko šis vēlētājs drīkst un par ko nedrīkst balsot.
Bet, ja nopietni un bezkaislīgi, tad, pirmkārt, jāsaprot, ka visi šie trīs gadījumi ir atšķirīgi. Ja runājam par leiboristu panākumiem Lielbritānijas vietējo varu vēlēšanās, tad jāatceras, ka tradicionāli nevis leiboristi, bet gan tieši toriji ir bijuši lielāki eiroskeptiķi. Un tieši leiboristu opozīcija britu parlamentā bija tā, kas asi kritizēja pašreizējo premjeru Deividu Kameronu par nepievienošanos ES finanšu stabilizācijas plānam, visai pamatoti tajā saskatot neslēptu Sitijas interešu lobēšanu. Otrkārt, tīri ideoloģiski ņemot, pēc Tonija Blēra par leiboristu kreisumu var runāt stipri nosacīti, jo viņš izveidoja tik īpatnēju tečerisma un sociāldemokrātijas kokteili, ka to pat sāka dēvēt par tādu īpatnēju t. s. trešo ceļu ekonomikā un sociālajā politikā.
Ja runājam par sociālistu kandidāta Fransuā Olanda uzvaru prezidenta vēlēšanās, tad, pirmkārt, mums, latviešiem, vajadzētu skatīties uz to ārpus mūsu kompleksiem attiecībā pret jēdzienu «sociālists» un saprast, ka franču sociālistiem ir stipri liela atšķirība no mūsu pašmāju Alfrēda Rubika vadītajiem sociālistiem.
Savulaik Fransuā Miterāns, viens no Francijas sociālistiskās partijas dibinātājiem un arī ilgstošiem Francijas prezidentiem, bija tas, kurš pirms tam kaismīgo franču kreisumu piejaucēja balto apkaklīšu establišmenta kultūrai, pie reizes izraujot dzeloni vēl toreiz Francijas parlamentā visi plaši pārstāvētajiem komunistiem. Arī Fransuā Olands, lai arī brauc ar motorolleru, ir beidzis prestižo franču augstākas administrācijas skolu un noteikti pieder šim pašam establišmentam. Tāpēc, ja nu kāds būs vīlies, tad, visticamāk, patiešām kreisais vēlētājs, kas par viņu balsoja, – kad sāksies reālpolitika. Un tad gan būs interesants jautājums – vai šī vilšanās nespiedīs šo vēlētāju Marinas Lepenas ultralabējās Nacionālās frontes virzienā.
Bet no Eiropas projekta viedokļa viņas panākumi prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā ir daudz bīstamāki nekā «kreisā» Olanda uzvara. To pierāda arī tas, ka Nacionālās frontes vēlētājs neaizgāja un otrajā kārtā nenobalsoja par labējo Sarkozī. Bet jaunā Francijas prezidenta kompromiss ES ekonomiskās stabilizācijas jautājumos jau iezīmēts – ne tikai (!) taupības pasākumi, bet arī ekonomiskā izaugsme. Kas pret to iebildīs?
Nedaudz cits stāsts ir Grieķija. Izskatās, ka parlamenta vēlēšanās otro vietu ieguvusī Kreiso radikāļu koalīcija (SYRIZA) un tās samērā harismātiskais līderis Aleksis Ciprs patiešām ir kreiss. Taču, pildot prezidenta uzdevumu – mēģināt izveidot valdību –, viņam neizdevās sarunāt ne ar komunistiem, ne ar vēl citu kreiso spēku – Panhelēnisma sociālistu partiju. Ar vieniem tāpēc, ka Ciprs vēl aizvien redz, ka Grieķijai jārisina savas problēmas ES sastāvā, ar otriem tāpēc, ka sociālisti nepiekrīt pārskatīt pašreizējos starptautiskā aizdevuma nosacījumus, kuru pildīšanā paši piedalījušies.
Šobrīd gandrīz jau skaidrs, ka Grieķiju tuvākajā laikā gaida jaunas ārkārtas vēlēšanas, un to rezultāti gan var būt problemātiski, jo diezgan paredzama ir tieši gan kreiso, gan labējo radikāļu ietekmes palielināšanās. Ja vien šobrīd valdošo koalīciju veidojošās partijas pašas nesāks runāt par to, ka vismaz kaut kādā veidā pastāvošais līgums ar starptautiskajiem aizdevējiem jāpārskata. Un aizdevēji arī paši nesāks kādas kustības, kas parādītu, ka tie sadzirdējuši Grieķijas vēlētāju balsi. Pareizu vai nepareizu, bet tādu, kāda nu tā ir. Vox populi...
Un vispār, filozofiski runājot, manuprāt, būtu jāsāk pārskatīt klasiskos priekšstatus, ko nozīmē labējums un kreisums pašreizējā kapitālisma attīstības stadijā. Jo tradicionālo sociālpolitisko pretrunu starp darba devēju un darba ņēmēju, uz kuru interešu pārstāvniecību balstījās klasiskās labējuma un kreisuma definīcijas, pašreiz acīmredzami ir nomainījusi cita pretruna. Tā ir pretruna starp kredīta devēju un kredīta ņēmēju. Starp aizdevēju un parādnieku. Starp rantjē un ražotāju.
Abām pusēm ir sava taisnība, kā savulaik sava taisnība bija gan darba devējiem, gan darba ņēmējiem. Problēma ir tad, kad kāda no šim grupām (miniet, kura!) neatrod un neredz savas taisnības politisko pārstāvniecību vai arī uzskata to par nepietiekamu. Jo politiku neviens vēl nav atcēlis. Tad uz skatuves parādās un nostiprinās populisti un radikāļi vai, vēl sliktāk, politika iziet ielās. Eiropa šādu mācību jau izgāja XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā saistībā ar konfliktu starp darba devēju un darba ņēmēju. Varbūt mūsdienās to nevajadzētu atkārtot pēc pilna scenārija.