Tomēr arī tad, ja viedoklis ir konfrontējošs, ir kāda grūti aprakstāma gaumes sajūta, kas par vienu apgalvojumu, kam nepiekrīti, liek saviebties, savukārt pret citu, kam arī nepiekrīti, ļauj vienkārši izturēties kā pret atšķirīgu uzskatu. Piemēram, priesterim ir visas tiesības būt noraidošam pret viendzimuma laulību ideju, savukārt paziņot, ka nesenās zemestrīces Itālijā ir Dieva dusmas par viendzimuma civilo savienību atļaušanu (ziņu portāli aizvadītajā nedēļā) ir bezgaumīgi. Vismaz attiecībā pret zemestrīcēs cietušajiem. Nav problēma, ja Tramps liekas izcils līderis, savukārt paziņot, ka Dievs, kurš kandidēt vēlēšanās nevar, ir sūtījis amerikāņiem Donaldu (The Economist šonedēļ), ir bezgaumīgi. Nav problēma, ja politiķis uzskata, ka mūsdienu Rietumos ir problēmas ar t. s. ģimenes vērtībām, savukārt, ja Ungārijas premjers paziņo, ka viņa administrācijā kadru politikā priekšroka tiks dota sievietēm, kurām ir vismaz trīs bērni (portāls Visegradinsight.eu), tad Orbans ir atļāvies bezgaumību.
Šis grūti formulējamais gaumes aspekts attiecas arī uz ap Rīgas Lielajiem kapiem notiekošo. Konkrētajā gadījumā, protams, problēmu pastiprina noteiktas pilsētnieku daļas saspringtās attiecības ar pašvaldības vadību – tā var teikt, cik vēlas, ka nodomi ir tie labākie un skāde netiks nodarīta, tomēr šī iedzīvotāju daļa atbild ar «neticam!». Gan tāpēc, ka ir slikta pieredze ar solījumiem, gan vienkārši konkrētie politiķi nepatīk. Tomēr gaumes/gaumes trūkuma kontekstā mani vairāk izbrīna kapu teritorijas īpašnieka – luterāņu baznīcas (precīzāk, tās vadības, jo daudzi godājami luterāņu garīdznieki nav vainojami) – attieksme. Ir bezgaumīgi, no vienas puses, nemitīgi aicināt uz morāli skaidrāku dzīvi ar mazāku dzīšanos pēc mantas un, no otras puses, kapus uztvert kā vienkārši "zemes platību", kas iemaināma pret citu zemes platību. Iespējams, tas ir vecmodīgi, tomēr, manuprāt, kapi ir pēdējais, kas var kļūt par pragmatisma "objektu".
Skaidrs, ka ļaudis gadsimtu laikā ar kapiem, baznīcām, pieminekļiem ir vardarbīgi izdarījušies, tomēr, vai tad mēs paši sevi neuzskatām par "civilizētākiem" nekā, teiksim, briti XVI gadsimtā vai komunisti XX gadsimtā? Un vai tiešām vajadzība atbrīvoties no šīs "teritorijas" ir tik spiedīga, ka nu nekādi citādi nevar? Nav runa par Ušakova & Co. partijas piederību vai vēl kādiem zemtekstiem; vienkārši nav skaidrs, kas liek domāt, ka ar Lielo kapu apsaimniekošanu pašvaldība tiks labāk galā nekā ar citiem tās aprūpē jau esošajiem "objektiem" (t. sk. kapiem)?