Iepriekšējai Latvijas Pensionāru federācijas vadītājai tika pārmests, ka viņa parakstīja vēstuli par labklājības ministres demisiju. Vai jūs tādu parakstītu?
Es arī tādu vēstuli parakstītu. Un es to paskaidroju Viņķeles kundzei, kad viņa pie mums bija. Šo neuzticību jums neizsaka Siliņš vai Verze. Šo neuzticību jums izsaka pensionāri no visas Latvijas. Kad internetā pēc publikācijas Playboy parādījās šis te viedoklis, ka iepriekšējā paaudze neko nav darījusi un tagad pretendē uz pensiju. Tas izsauca burtiski sašutuma vētru visā Latvijā. Visa Latvijas Pensionāru federācijas valde - deviņpadsmit cilvēku no visiem reģioniem - pieņēma lēmumu, kurā nolēma izteikt neuzticību Viņķeles kundzei.
Vai jums kā Pensionāru federācijas vadītājam var būt politiskas simpātijas, vai jums tādas ir?
Var būt. Un tās var būt sociāldemokrātiska rakstura. Diemžēl šīs partijas Latvijā nespēj vienoties. Un par nopietnu politisku spēku nav uzskatāmas.
Saskaņas centrs dažkārt sevi sauc par sociāldemokrātisku partiju.
Nosaukums precīzi ataino to, ka šī partija atrodas centriskās pozīcijās. Jā, tur ir atsevišķas sociāldemokrātiskas vēsmas un darbība. Bet principā arī SC ir galvenokārt labēja tipa partija. Es nedomāju, ka šo partiju uztur biedru naudas. Lielākajā daļā valstu darbojas tā saucamās politiskās šūpoles. Ja tās darbojas, kā ASV, Itālijā, virknē citu valstu, tad valstī notiek pozitīvas pārmaiņas tautai. Ja ir tā kā Latvijā, kur politiskās šūpoles ir apstājušās vienā virzienā. Neskatoties uz to, ka partijas maina nosaukumus.
Varbūt Pensionāru federācijai vajag nevis ieņemt neitrālu pozīciju, bet gluži pretēji - aktīvāk paust nostāju pirms vēlēšanām?
Manā skatījumā tas pilnā mērā ir atkarīgs no tā, kāda būs valdības reakcija uz pensionāru prasībām. Jo neslēpšu. Ir vietējās organizācijas, kuru vadītāji ir pateikuši - mēs izdarīsim visu, lai neviena no šobrīd Saeimā valdošajām partijām pie varas pašvaldībās netiktu. Es domāju, ka arī priekšā esošajās Saeimas vēlēšanās pensionāri izdarīs izvēli. Un varbūt pareizāku nekā iepriekš. Un es domāju, ka Latvijas Pensionāru federācija šajos jautājumos malā nestāvēs.
Sakiet, vai ir nepieciešams indeksēt visas vai tikai mazās pensijas?
Manā skatījumā vajadzētu indeksēt tikai mazās pensijas un kaut kur pie vairākiem simtiem latu indeksāciju pārtraukt.
Kas, jūsuprāt, ir mazās pensijas?
Vispirmām kārtām mazās pensijas ir tās, kas ir zem iztikas minimuma, kas ir aptuveni 180 latu mēnesī. Pie mazajām pensijām droši var pieskaitīt tās, kuras ir mazākas par minimālo algu, kas šobrīd ir 200 latu. Un faktiski pie mazajām pensijām ir jāpieskaita tās, kuras ir līdz 300 latiem mēnesī, jo šiem cilvēkiem ir nopietnas grūtības tikt galā ar visiem maksājumiem.
Cik ir tādu pensionāru, kas saņem pensiju, mazāku par iztikas minimumu?
Apmēram trīs ceturtdaļas visu pensionāru ir zem iztikas minimuma.
Valdības arguments ir, ka budžetā nav pietiekami daudz līdzekļu, lai atsāktu pensiju indeksāciju, vai ne tā?
Sabiedrībai šis jautājums no valdības puses tiek pasniegts ļoti nekorektā veidā. Jo ir divi budžeti. Viens ir valsts budžets. Otrs ir valsts speciālais sociālās apdrošināšanas budžets. Valsts budžetu veido dažādi nodokļu maksājumi. Sociālo budžetu veido sociālās apdrošināšanas iemaksas, ko veic darba ņēmēji un darba devēji. Un tā ir principiāla atšķirība starp šiem diviem budžetiem. Diemžēl kopš 2009. gada šos divus budžetus mēs esam konsolidējuši. Tas ir, esam apvienojuši. Kas varbūt varētu tikt uzskatīts par pieņemamu pasākumu krīzes pārvarēšanai. Bet nekādā gadījumā nevar būt tā, ka valsts budžeta izdevumi tiek segti no sociālās apdrošināšanas budžeta izdevumiem. Varētu notikt tikai aizņemšanās. Bet nekādā gadījumā nebūtu pieļaujama sociālās apdrošināšanas budžeta izmantošana citu jautājumu risināšanai.
Pagaidiet, bet ir radies priekšstats, ka tieši valsts budžets pildās labi, taču ir problēmas ar sociālo budžetu?
Lūk! Diemžēl šo priekšstatu valdība sabiedrībā veido ar pilnīgi nekorektām metodēm. Tie ir absolūti meli. Sākot ar 2009. gadu, sociālajam budžetam izdevumi pēkšņi gada laikā pieauga par 350 miljoniem latu. Un šie izdevumi nebija paredzēti tiem jautājumiem, ko paredz sociālais budžets - pensijām, bezdarba gadījumam, slimības gadījumam. Ir tā saucamās piemaksas pie pensijām, ko likums paredz maksāt no valsts budžeta. 70 santīmus par katru nostrādāto gadu līdz 1996. gadam. Kopš pagājušā gada šīs piemaksas vairs neaprēķina. Tās ir pārtrauktas. Bet vēl līdz šim gadam izdevumi šo piemaksu veikšanai, kurus likums paredz veikt no valsts budžeta, tika veikti no sociālās apdrošināšanas budžeta. Gada laikā tas ir 140 miljoni latu. Parēķināsim - 140 miljoni reiz pieci gadi. Tas ir aptuveni septiņi simti miljonu latu. Par kādu sociālā budžeta deficītu mēs varam runāt!
Jūs gribat teikt, ka valsts budžets pēdējos gados pastāvīgi aizņemas no sociālā budžeta naudu?
Neapšaubāmi. Un galvenais. Un tas ir pats nepatīkamākais. Aizņemas un negrasās atdot. Arī agrāk tas notika. Bet aizņēmās uz procentiem, uz noteiktu laiku, un dabīgi - uz atdošanu.
Valdība krīzes smagumu pārcēla uz pensionāru pleciem?
Faktiski krīzes smagums tiek iznests uz sociālās apdrošināšanas maksājumu pleciem. Par to maksā strādājošie un darba devēji.
Visu interviju ar A.Siliņu lasiet trešdienas Dienā!