Pirmā un nozīmīgāka kļūda bija finanšu ministres neatrašanās parlamentā vakar. Neatkarīgi no tā, cik liela ir Reiznieces-Ozolas atbildība par vēl nesen nolemtā būtisku labošanu (jo tas esot izrādījies slikts risinājums), viņai bija pašai jānāk un sēdē jāargumentē, neatstājot to ministrijas parlamentārā sekretāra Putras un profila komisijas vadītājas Barčas ziņā. Te nav runa par to, ka viņa spētu pateikt kaut ko izšķirīgi vairāk vai labāk nekā abi minētie deputāti. Runa ir par to, kad jautājuma nopietnība paredz amatpersonu klātbūtni. Tas nav fiksēts normatīvajos dokumentos, tas ir stila jautājums. Var pieņemt, ka ministre uzskatīja, ka ir gana daudz skaidrojusi sabiedrībai notiekošo dažādu interviju formā, tomēr atkal – tas ir stila jautājums. Vai politiķim primāri liekas mēģināt saglābt savu publisko tēlu vai atbilstoši politiķa "darba aprakstam" risināt problēmu tur, kur tā jārisina, – kopā ar citiem politiķiem?
Otrkārt, kļūda bija tā, ka, sparīgi izvingrojušies disciplīnā "kurš vairāk vainīgs?", deputāti neuzskatīja par vajadzīgu atvainoties par nekvalitatīvu darbu. Taisnības labad jāmin, ka bija izņēmums – Āboltiņa –, bet tas nemaina kopējo ainu. Arī tas ir stila jautājums. Pat ja pats savu vainu – pat ja pamatoti! – redzi kā salīdzinoši nelielu, ja "kolektīvā lēmuma" rezultāts ir izcili draņķīgs, tad elementāra gaume paredz atvainošanos darba devējam, sabiedrībai. No sabiedrības viedokļa, manuprāt, nav lielas nozīmes tam, kurš prasmīgāk norādīs, ka problēmu ir radījis kāds cits, – sabiedrība vēlas, lai problēmas radītāji atzītu, ka ir šo problēmu kopīgiem spēkiem radījuši. Būšu nekorekts salīdzinājuma izvēlē, bet – tas, ka X ir tikai noskatījies, ka Y atņem kādam maku, nenozīmē, ka X var distancēties no maka atņemšanas fakta.
Treškārt, krustu šķērsu izrunājušies par to, kāds trakums nu sanācis un vēl gaidāms, deputāti, spriežot pēc viņu retorikas, tomēr neapzinās publikas reakciju. Ja tu nokaitini cilvēku, tad ir, maigi sakot, nepiesardzīgi sacensties, kurš asprātīgāk aprakstīs nokaitinātā stāvokli. Ir, protams, burvīgi no tribīnes, piemēram, apspēlēt vārdu "putra" (tā esot latviešiem tradicionāla brokastu sastāvdaļa) vai līdzīgi "izpildīties", citos apstākļos šādas retorikas sacensības pat priecē, bet tas ir bezgaumīgi, ja vienlaicīgi tiek runāts par teju vai sociālā sprādziena situāciju. Jo tad tas netieši liecina, ka runātājam piesauktais sprādziens, posts un kas tik vēl ne patiesībā ir tikai vārds, abstrakcija.
Man nepatīk varas pašmērķīga lamāšana, tomēr viens gan jāsaka: ar pašsaglabāšanās instinktu tai ir pašvaki.
Stilam politikā ir nozīme. Latvijā tā pietrūkst
Visparocīgāk būtu par Saeimas ceturtdienas plenārsēdi uzrakstīt kaut ko līdzīgu feļetonam, jo citējamu izteikumu parlamentārieši sagādāja daudz. Tomēr, ņemot vērā, cik nopietna tēma ir daudzus skarošās izmaiņas mikrouzņēmumu un sociālo iemaksu regulējumā, pareizāk būtu mēģināt vērtēt, kā politiķi šo delikāto jautājumu mācēja, kā mūsdienās saka, nokomunicēt. Teorētiski, ja ņem vērā lielas publikas daļas aizkaitinājumu, mēs varējām sagaidīt nopietnu gatavošanos debatēm. Nesagaidījām.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.