Vai uzvaras cena nav pārāk augsta? Šāds jautājums tiek uzdots, bet atbildes pagaidām nav, tomēr vienlaikus tas norāda uz problēmu, kas pastāv. Tā kā tieši krīzes situācijās spilgtāk izpaužas esošās problēmas un spēja vai nespēja tās risināt, skaidrs ir tas, ka Latvijas valdības modelis tomēr nav izrādījies pietiekami efektīvs. Sabiedrības zemais uzticības līmenis Saeimai un valdībai, nesaskaņas koalīcijas partneru starpā, bezatbildība, neprofesionālisms – ir tikai dažas no problēmām, kas par to liecina.
Vai nepieciešama Latvijas valdības reforma, vai tikai pilnveidošana? Vai pie vainas ir tiesiskais regulējums vai tiesiskais nihilisms? Kā padarīt stiprāku un atbildīgāku valsts izpildvaru? Šie jautājumi tiks apskatīti pēdējo gadu valsts pārvaldes reformēšanas kontekstā, jo valdības veidošanas procesam un izpildvarai ir ļoti liela vai pat izšķirošā nozīme valsts attīstībā. Esošā sistēma sevi jau ir izsmēlusi un vairs nenodrošina kvalitatīvu valdības veidošanu, kas liecina par nepieciešamību to mainīt.
Latvijā 2003.gadā stājās spēkā Valsts pārvaldes iekārtas likums. Ar to tika radīta iespējami labākā valsts pārvaldes struktūra un noteikti tās darbības pamatprincipi. Viens no Valsts pārvaldes iekārtas likuma mērķiem ir efektīvas valsts pārvaldes nodrošināšana. Likuma koncepcijā norādīts: „Šai koncepcijai atbilstoša likuma jēga būtu radīt instrumentus valsts rīcībā, lai samazinātu [..] pārvaldes trūkumus [..] un, lai iezīmētu un nostiprinātu konstitucionāli noteiktos ietvarus, kādos jādarbojas valsts pārvaldei demokrātiskā valstī”. Ir pagājuši desmit gadi, un šajā laikā ne vienu reizi vien ir runāts par valsts pārvaldes reformēšanu, tomēr efektīvu valsts pārvaldes modeli joprojām nav izdevies izveidot.
Pēdējā laikā šīm diskusijām ir pievienojies arī Latvijas valsts prezidents Andris Bērziņš, tā piešķirot šīm norisēm jo lielāku nozīmīgumu. Rosinot profesionālu viedokļu apmaiņu par iespējamajām izmaiņām valsts varas modelī un tādējādi sasniedzamajiem mērķiem, Valsts prezidents pērngad pieteica atklātas diskusijas nepieciešamību, uzsverot, ka "lai globalizācijas apstākļos Latvija spētu pastāvēt un attīstīties ne vien ekonomiski, bet arī politiski, ir nepieciešamas kvalitatīvas izmaiņas valsts pārvaldes modelī. Izmaiņām jāveicina atbildība un jānodrošina skaidrāks atbildības sadalījums starp varas atzariem, kā arī jānodrošina lēmumu pieņemšana iedzīvotājam vistuvākajā līmenī, tādējādi padarot kompaktāku valsts pārvaldi".
Valsts prezidents šī gada 22. maijā Valsts prezidenta kancelejas, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras un Biznesa augstskolas Turība rīkotajā diskusijā „Stiprāka un atbildīgāka izpildvara” akcentēja valdības reformēšanas nepieciešamību. Prezidents diskusijā klātesošajiem norādīja, ka "pašreizējā kārtība valstī nodrošina līdzsvaru, bet ne attīstību, pieļaujot vāju politisko atbildību un veicinot traucējošu sāncensību".
Izpildvaras efektivizācija, iespējams, būtu valdības vadītāja un tās ministru izvēles un apstiprināšanas kārtības maiņa. Pašreizējā situācijā Ministru prezidents ir diezgan bezspēcīgs, viņam nav lielu pilnvaru, jo vienpersoniski viņš faktiski neko nevar izlemt. Tomēr, lai gan konstitucionālās izmaiņas ir ļoti nozīmīgas izmaiņas, un par tām pēc iespējas plaši jādiskutē visai sabiedrībai, esošā situācija valdībā viennozīmīgi liecina par šādu diskusiju nepieciešamību. Tādēļ turpmāk tiks aplūkoti daži no iespējamajiem risinājumiem valdības efektivizācijai.
Aplūkojot šo problēmu dziļāk, jāsecina, ka pagaidām nav vienotas izpratnes par to, cik profesionālam savā jomā jābūt ministram, no kurienes (kāda loka) tas jāizvēlas. Šobrīd ne reti ir gadījumi, ka tiklīdz slavēts profesionālis kļūst par ministru, tā viņa darbība tiek kritizēta, tātad trūkst citu prasmju, kas nepieciešamas ministram, un te nav runa par politisku atbalstu vien. Te ir runa, piemēram, par politisko pieredzi. Iespējams, risinājums šeit būtu potenciālo ministru izvēle no pieredzējušiem politiķiem, kā arī to izglītošana. Latvijā jau no 1994. gada darbojās Valsts administrācijas skola, kas ir tiešā valsts pārvaldes iestāde ar uzdevumu nodrošināt apmācības laikmetīgas valsts pārvaldes profesionālās kvalifikācijas uzturēšanai. Tās darbības pamatā ir organizēt ierēdņu un valsts pārvaldes darbinieku apmācību. Kāpēc, lai tie nebūtu ministri? Vienlaicīgi jānorāda, ka arī pašvaldību vadītājiem šādas apmācības būtu nepieciešamas. Kā vēl viens priekšlikums būtu ministriem noteikti skaidri kvalitatīvie un profesionālie kritēriji, piemēram, vismaz augstākā izglītība, jo šobrīd ministrs var būt ar koledžas vai vispār bez izglītības. Līdz ar to būtu jādiskutē arī par veidiem, kā profesionāli gatavot ministrus.
Tomēr viens no būtiskākajiem aspektiem šajā sakarā ir jēdziens "atbildība". Kas tā ir? Mums ir labas tiesības, lai būtu profesionāla valdība. Vienlaikus jāmin, ka ir likuma vara un ir likuma paklausība. Likuma paklausība ir jāieaudzina ikvienam. Bet tiesībās ir pateikts, ka "ir atbildība", "ministriem ir atbildība". Kā izpaužas politiskā atbildība? Tas ir ierakstīts tiesībās. Tas ir normās reglamentēts. Es runāju par citu atbildību. Atbildīgi veikt savus pienākumus, neskatoties uz to, kāda ir situācija. Atbildīgi veikt savus pienākumus. Premjers prasa no katra ministra, ko ir nominējis – "Tu atbildi valsts priekšā!". Atbildība ir valsts priekšā, jo mēs veidojam valstī tiesības un šajās tiesības tiek prasīta likuma paklausība un šī likuma paklausība ir ceļš uz atbildību.
Jāsaka, ka reformu nepieciešamības jautājums jāaplūko vēl plašāk - tikpat būtiski ir izprast pašvaldību izpildvaras funkcijas un atbildības nozīmīgumu. Manā skatījumā pašvaldību lomas palielināšana ir vēl viens būtisks jautājumu loks jauna, vienota valsts pārvaldes modeļa izveidē.
Jautājumā par pašvaldību darbības pilnveidošanu Stratēģiskās attīstības komisijas (SAK) 2012. gada 16. jūlijā sēdē Valsts prezidents Andris Bērziņš uzsvēra, ka "tieši pašvaldība lauku apvidos ir visvairāk nepieciešama uzņēmējdarbības aktivizēšanai". Sēdes dalībnieki bija vienisprātis, ka "ir jānovērš stihiska lauku zemju nonākšana tirgū ar neprognozējamu to izmantošanu nākotnē". Tika atzīts, ka "būtu jāpilnveido pirmpirkuma tiesību izmantošanas mehānisms un valstij jāizveido finansēšanas fonds šādu "brīvo" īpašumu iegādei un to tālākai iesaistīšanai ražošanas apritē". Tāpat klātesošie norādīja, ka "ir jāmazina normatīvajos aktos noteiktie šķēršļi, kas ierobežo iespējas pašvaldībām atbalstīt uzņēmējdarbību".
Komisijas diskusijās tika izteikts viedoklis arī par to, ka jāizvērtē Publisko iepirkumu likums, kas liedz pašvaldībām organizēt iepirkumus, kuros prioritāri tiktu stimulēts vietējo ražotāju produkcijas patēriņš. Vienlaikus tiks sagatavotas likumdošanas iniciatīvas saistībā ar pašvaldību tiesībām dibināt kapitālsabiedrības (Ministru kabineta iekārtas likuma precizējums) un pašvaldību iespējām veicināt uzņēmējdarbības attīstību, izvēloties Latvijas ražotāju piedāvājumus (Publisko iepirkumu likums). Savukārt, saistībā ar pilsētu – lauku sadarbības modeļa izstrādi darba grupa turpmāk plānojusi veikt teritorijas pārvaldības un administratīvā iedalījuma analīzi ar konkrētiem priekšlikumiem, kā arī uzsākt darbu pie alternatīva Latvijas attīstības scenārija.
Jānorāda, ka vēlme atbalstīt vietējos ražotājus ir saprotama, taču, saskaņā ar esošo tiesisko regulējumu, grūti realizējama. Te jāņem vērā, ka diskriminācijas aizlieguma princips, kas ir viens no Publiskā iepirkuma pamatprincipiem, ir saistīts arī ar brīvas preču kustības principu. Tas savukārt nosaka to, ka "publisko iepirkumu nedrīkst veikt tā, lai labuma guvēji varētu būt tikai vietējie ražotāji" - tā to savā darbā EU law: Text, cases and materials skaidrojis Pauls Kregs (Paul Craig, 2007). Darbā arī norādīts, ka "publiskā iepirkuma kontekstā diskriminācija izpaužas arī gadījumos, kad piegādātājs tiek izslēgts no iepirkuma procedūras nacionālās piederības dēļ". Jāņem vērā, ka ES normatīvie akti visu ES valstu produktiem iepirkumos paredz ievērot vienotus tirgus nosacījumus, tomēr realitātē katra dalībvalsts aizstāv savus vietējos lauksaimniecības pārtikas ražotājus. Publiskajos iepirkumos vietējo ražotāju produkciju, arī šī brīža tiesiskā regulējuma ietvaros ir iespējams atbalstīt, piemēram, prasmīgi sagatavojot iepirkuma tehnisko specifikāciju.
Aktualizējot vairākas problēmas, piemēram, Ministru prezidents Valdis Dombrovskis šī gada februāra ziņojumā Saeimai attiecībā uz pašvaldībām norāda, ka "viens no būtiskākajiem Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) uzdevumiem pagājušajā gadā bija sagatavot normatīvos aktus, lai nodrošinātu pašvaldību godīgāku un atbildīgāku pārvaldību – lēmējvaras nodalīšana no izpildvaras, interešu konflikta mazināšana un deputātu skaita samazināšana". Ziņojumā arī teikts, ka "lai nodrošinātu vietējās pašvaldības iedzīvotājiem iespēju piedalīties vietējās nozīmes jautājumu lemšanā, veicinātu pašvaldības iedzīvotāju iespējas ietekmēt pašvaldības domes darbību vietējo iedzīvotāju interesēs, kā arī piešķirtu pašvaldības iedzīvotājiem tiesības atlaist pašvaldības domi, izstrādāts un Ministru kabineta 2013. gada 15. janvāra sēdē atbalstīts likumprojekts "Vietējo pašvaldību referendumu likums".
Lai nodrošinātu demokrātijas pamatprincipa – varas dalīšana – nostiprināšanu vietējo pašvaldību pārvaldē, tādējādi radot iespēju pašvaldības lēmējvarai un izpildvarai darboties neatkarīgi, mazinot korupcijas un pašvaldības mantas nelietderīgas izmantošanas un izšķērdēšanas riskus, VARAM ministrs iesniedza Saeimā priekšlikumus grozījumiem likumā "Par pašvaldībām", kas nosaka gan liegumu pašvaldības domes deputātam savienot deputāta pienākumu pildīšanu ar noteiktiem pienākumiem pašvaldības izpildvaras struktūrās, gan jau pieņemtos grozījumus Republikas pilsētas domes un novada domes vēlēšanu likumā, paredzot "samazināt novadu pašvaldību domēs ievēlamo deputātu skaitu". Tāpat grozījumos atrunāts jautājums par Novada domē ievēlamo deputātu skaitu, kas noteikts atbilstoši iedzīvotāju skaitam, kāds attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā vēlēšanu izsludināšanas dienā ir reģistrēts Iedzīvotāju reģistrā. Deputātu skaita samazināšanas mērķis ir nodrošināt līdzvērtīgu ikviena iedzīvotāja pārstāvību novados un vienlaikus ierobežot teritoriālās pārstāvniecības principu, kad katrs pagasts cīnās tikai par savām šaurām interesēm.
Ir dažādi varas veidošanas modeļi, kas tiek mainīti atbilstoši katras valsts attīstībai. Latvijā ir pienācis laiks, kad esošais modelis jau izrādās neefektīvs, kas liecina par nepieciešamību uzsākt jauna modeļa izveidi. Risinājumi vienotas valsts pārvaldes pilnveidošanai varētu būt: pašvaldību lomas palielināšana un valdības veidošanas modeļa maiņa. Tomēr šim procesam ir jābūt ļoti pārdomātam, jo ne vienmēr jauns modelis var sevi attaisnot jebkuros apstākļos.