ir alkoholiķis, kas atrodas dziļā depresijā, tā nav policijas problēma. Tā ir sociālas deģenerācijas un marginalizācijas problēma. Un nevis organizētās noziedzības, bet drīzāk nevienlīdzības pieaugums ir vainojums tajā, ka Latviju sedz blīva «točku karte».
Varam teikt, ka ģenerāļi taisnojas, bet Dienas pētījumā aptaujāto bijušo policijas vadītāju viedoklis sakrīt - ja ir pieprasījums, ir piedāvājums. Vēl nesen bija laiks, kad točkas viena pēc otras bankrotēja. Likās redzama gaisma tuneļa malā. Šķita, ka nelegālo alkoholu pērk vairs tikai bomži. Taču nāca ekonomiskā krīze. Blakus tautas dzīvā spēka zaudējumam ekonomiskās emigrācijas rezultātā latviešu tautu kā neredzamā karā iznīcina arī sociāla degradācija.
Iekšējā emigrācija uz bezcerīgo alkoholisma un narkomānijas salu ir ne mazāks drauds kā cilvēku emigrācija no valsts, bet sociālie iemesli šīm abām parādībām ir ļoti līdzīgi. Mēs labi apzināmies draudu no cilvēku zuduma valstī, ko izraisa emigrācija. Mēs vēl pārāk maz apzināmies, ka sociālu apstākļu paātrināta alkoholisma un narkomānijas izplatība vēl sliktāk nekā emigrācija noved pie neatgriezeniska tautas zuduma.
«Viens labs rādītājs ir Latvijas balzama ražošanas apjomi, ja tam iet ražošana uz augšu, tas teju automātiski nozīmē, ka nelegālā prece tiek aizstāta ar legālo, un treknajos gados tā arī bija,» situāciju valstī raksturo bijušais Valsts policijas priekšnieks Aldis Lieljuksis. Pašlaik situācija gan vairāk atbilst cita bijušā Valsts policijas priekšnieka raksturojumam - vienu točku likvidē, pēc nedēļas blakus jauna sēne izaug. Tā saka Juris Rekšņa, filozofiski piebilstot, ka «tautas iemītā taka jau nekad neaizaug.»
«Kad es biju ministrs deviņdesmito gadu sākumā, točkas bija viena no pēdējam problēmām, ar ko cīnīties,» teic bijušais iekšlietu ministrs Jānis Ādamsons. Tagad policija lepojas ar «točku karti», kad policija īsā laikā interneta mājaslapā saņēmusi gandrīz 900 ziņojumu, kopš radīta iespēja anonīmi ziņot par nelegālām alkohola, cigarešu un narkotiku tirdzniecības vietām.
Par traģisko tendenci, ka točku ziņā mēs atgriežamies deviņdesmitajos, Jānim Ādamsonam, tāpat kā citiem iepriekšējiem ministriem un policijas vadītājiem, nevajadzētu vīpsnāt. Šajā ziņā Valsts policija tiešām iedzen iekavēto. Un tas ir ļoti labi. Jo citādi točku būs divtik daudz, ja ekonomiskie un sociālie procesi nemainīsies, bet valsts turpinās neredzēt atkarības slimību pandēmiju Latvijā, kas šodien attīstās praktiski neierobežoti.