Lats tiek aizvadīts bez goda - kā kaut kas traucējošs un nevajadzīgs, kā nerealizēta iespēja, kas vairs nevienam nav vajadzīga. Nav valstsvīra, kas godam - salutējot - pavadītu pēdējā gaitā savu valūtu, kas kalpojusi neatkarīgajai Latvijas valstij. Pateiktu paldies valūtai, kas pēc neatkarības atjaunošanas radīja iespēju izveidot plaukstošu un zeļošu mūsu pašu neatkarīgo Latviju, kuras valūta lats kalpoja par stingru pamatu tautsaimniecības attīstībai un izaugsmei. Tāda valstsvīra nav, jo tādas apziņas Latvijā nav. Un nekā tāda nav bijis. Neatkarīgās valsts mūžs ir bijis pārāk īss.
Valsts prezidents Andris Bērziņš kādā televīzijas intervijā nesen izteicās, ka, par spīti nelabvēlīgajai sabiedrības attieksmei un milzīgajai neskaidrībai, kas valda visā Eiropas kontinentā, eiro mums tomēr ir jāievieš, jo uz to esot iets jau no 1993. gada.
Vispirms brīnījos, domādams, ka Valsts prezidents varbūt ir pārteicies. Jo 1993. gada 5. martā tikai tika laista apgrozībā pirmā atjaunotā lata naudas zīme - Latvijas Bankas piecu latu banknote. Tagad es saprotu, ka prezidents pateica, kā ir.
Lai arī pašu eiro ieviesa tikai 1999. gada 1. janvārī, bet taustāmu veidolu tas ieguva tikai 2002. gada 1. janvārī, kad apgrozībā nāca eiro banknotes un monētas, mērķi izveidot monetāro savienību un ieviest vienotu valūtu pieņēma jau 1992. gada Māstrihtas līgumā jeb līgumā par Eiropas Savienību.
Kad Latvijas ceļa premjers 1994. gadā par Latvijas mērķi pasludināja iestāšanos Eiropas Savienībā, tika definēta arī pēc iespējas dziļākas integrācijas politika, kura, varas partijām mainoties, nav mainījusies. Tāpēc nebrīnīsimies, ka valsts vadošo domubiedru pulciņš par kaut ko līdzīgu sapņoja jau 1993. gadā, ko tad arī pieminēja prezidents Andris Bērziņš.
Savukārt lats, kas nomainīja PSRS okupācijas rubli, jau no sākta gala tika uzskatīts par pagaidu valūtu, kas sākumā bija piesaistīts starptautiskajam valūtu grozam, vēlāk eiro un nekad nekalpoja par pilnvērtīgu Latvijas valūtu kā ekonomikas instrumentu, bet bija tikai grāmatvediska valūtu attiecība. Latvijas atteikšanās no savas monetārās politikas tika sludināta kā liela gudrība un tikums.
Tagad lats tiek iznīcināts pavisam - sasmalcināts, sagriezts un pārkausēts -, it kā kāds negribētu, lai, nedod Dievs, jebkad kāds varētu to atjaunot! Pat nedomājot par to, ka neatkarīgi no mūsu gribas vai bezgribas Eiropā var pienākt tāda X stunda, kad kļūst vajadzīga lata atjaunošana un tam noderētu nesagrieztie lati.