Roberts Ķīlis ir pierādījis ne tikai nespēju veikt pozitīvas reformas, arī nespēju elementāri vadīt nozīmīgu valsts nozari, nenodarot tai ļaunu. Ja vien, sakot «reformas», mēs no sākta gala nedomājam, ka tas būs haoss un situācijas pasliktinājums un būs salaists dēlī viss, kas iespējams. Roberta Ķīla rosība ministra amatā tikai labākajā gadījumā ir bijusi bezjēdzīga. Būtībā viņa ministrēšanas gadi ir nodarījuši kaitējumu ne tikai izglītības sistēmai, bet Latvijas valstij kopumā, vēl tālāk graujot tās cieņu pilsoņu acīs.
Biedrs Vjačeslavs Dombrovskis ir paziņojis, ka Reformu partija spriedīs par Ķīļa stāvokli un spēju ieņemt ministra amatu. Dievs žēlīgs! Pirmais, kuram vajadzētu to vērtēt, tiešām ir Dombrovskis. Taču ne tas, kas Vjačeslavs, bet Valdis. Ko te Reformu partija spriedīs, un kas no tā mainīsies?
Vienkārši jau ir pretīgi klausīties šos augstprātīgos paziņojumus no partiju puses. It kā Izglītības ministrija būtu Reformu partijas lēnis - ja partija izspriedīs, ka Ķīlis der, tad derēs, bet, ja neder, tad nederēs. Un ko domā Latvijas Republikas Ministru kabineta vadītājs premjerministrs Valdis Dombrovskis? Premjers atbild par ministru darbu. Par to neatbild Reinis Tukišs un pāris biedru partijā, kuras reitings ir 0,5%.
Ministrija ir Latvijas valsts iestāde. Tā nav dažu nejēgu rotaļlieta. Tā izšķir mūsu bērnu, mūsu pasniedzēju, mūsu skolotāju likteņus! Tā nepieder vienai partijai.
Te vispirmām kārtām stāsts ir par Dombrovski, nevis Ķīli. Un par to, ka mēs to visu pieļaujam, par Latvijas politiku, kuras simptoms ir Ķīlis. Šīs politikas dēļ, pilnīgi iespējams, rudenī vēl vairāk Latvijas jauniešu dosies uz ārzemēm. Nemaz nav jābūt sazvērestības teoriju piekritējam, lai, redzot šo visu, rastos sajūta, ka Latvijā patiešām rosās kāda domubiedru grupa, kuras mērķis ir padarīt mūsu valsti par pēc iespējas nepievilcīgāku vietu pašu valsts iedzīvotāju acīs.
Padomāsim, ka prom dodas ne jau tie, kam viss ir labi, bet tieši tie, kuru dzīve dažādu iemeslu dēļ ir kļuvusi nestabila. Viens no šiem iemesliem ir ne tikai pašu neizdarība un slinkums, kā to cenšas pagriezt politiskā vara, jo, aizbraukuši uz Angliju vai Īriju, Latvijas cilvēki čakli strādā. Viens no šiem iemesliem ir tieši pašas valsts politika, kuras dēļ cilvēki brauc prom.
Un ko gan no savas valsts dzird šie labilie cilvēki, kuri jau tā gatavojas braukt prom? Viņi dzird, ka Andrim Vilkam tas ir vienalga, ka Ingrīda Circene viņiem vēl arī atņems medicīnisko aprūpi par to, ka viņi piepelnās, kā māk. Savukārt Roberts Ķīlis viņu bērniem noreformēs izglītību tā, ka diplomu nebūs un par to pašu vēl jāpiemaksā. Tad viņi mūk neatskatīdamies uz valstīm, kas nav tik ļoti liels «veiksmes stāsts» un nerīkojas tik ļoti pareizi kā Latvija.
Kamēr Igaunijā valsts mērķis ir bezmaksas augstākā izglītība, Ķīlis jau ir izbļaustījies, ka mums būs maksas. Labi, ka viņš neko tādu neieviesīs, jo nav spējīgs. Bet ja būtu? Circene virza cilvēku čakarēšanas politiku, kuras fiskālais efekts ir nulle. Nebaidīsimies šī vārda, jo tieši tas ir tas, ar ko nodarbojas Latvijas valsts. Cilvēku čakarēšana it visur - tā vietā, lai palīdzētu. To dzird faktiski visur, kur apspriež valdības politiku. Dažkārt papildinot ar jautājumu - kad vienreiz tas beigsies?
Varbūt patiesi tā arī ir, ka politiskā vara šodien pieder cilvēkiem, kuri būtībā darbojas pret mūsu valsti. Apzināti vai neapzināti - bet pret. Varbūt viņi guļ, jo tiešām arī visa valsts kaut kādā ziņā atgādina pusjukušu profesoru, kurš neredz, kas notiek, bet, kamēr viņš mētājas apkārt, runājot par kaut kādām it kā pareizām idejām, zagļi iznes mēbeles no mājas. Tāda ir Latvijas politika. Tā atrodas turpat, kur Ķīlis.
Miglainas cerības. Hipnotiskas frāzes. Zombijiem līdzīgi politiķi. Pozicionēšanās pret tēzēm, koncepcijām un ideoloģijām. Tikai ne realitāti.
Tomēr veselais saprāts sabiedrībā pastāv, un Latvijas izglītības sistēma, profesori, zinātņu doktori, pasniedzēji, skolotāji nav tik zemē metami, kā to sabiedrībai cenšas iztēlot tie, kuru pašu profesionālās īpašības ir stipri apšaubāmas, bet kuru rokās ir politiskā vara.
Ir ļoti zīmīgi, ka Latvijas izglītības sistēma ar tādu naidu tagad met ārā Robertu Ķīļi, kuru nesa iekšā uz rokām. Tā ir veselības pazīme, ka organisms attīrās. Žēl, ka ir notikusi vilšanās dažās cerībās. Tomēr smagais jautājums - cik tās bija pamatotas? No kurienes bija šī ticība, ka dažos mēnešos saklapēta partija var īstenot vajadzīgas reformas?
Un kā auksta ūdens šalts Roberts Ķīlis varētu būt bijis arī svētība. Pēc viņa reformu gribētāji būs piesardzīgāki, jo reformām nevis jābūt pareizām attiecībā pret kādu uzkonstruētu teoriju, bet jānes praktisks labums cilvēkiem un valstij.