Vienā gadījumā uz liecinieču vārdu pamata Džūljenam Asānžam inkriminētā izvarošana ir sekss bez prezervatīva, melojot partnerei. Arī otrā gadījumā tas ir sekss bez prezervatīva, ja partnere piekritusi seksam tikai ar prezervatīvu.
Atsevišķās valstīs dzimumnoziegumu plaša interpretācija ir raksturīga pēdējā laika pazīme. No vienas puses, tas palielina seksuāli izmantoto tiesības aizstāvēties. No otras puses, paver plašas iespējas apmelošanai uz seksuāla nozieguma pamata. Bet Asānžs, tāpat kā daudzi citi bagāti un populāri cilvēki, tam ir pateicīgs mērķis.
Protams, ka tiesiskā valstī vainas noskaidrošanas instance ir tiesa. Un pastāv viedoklis, ka Džūljenu Asānžu vajag izdot Zviedrijai, lai tikai šādā tiesiskā ceļā noskaidro patiesību. Protams, tas, ka Asānžs ir slavenība, nenozīmē to, ka viņš nevarētu būt noziedznieks, bet liecinieču apsūdzības izrādās patiesas.
Tomēr Džūljena Asānža lieta nav tikai juridiska. Tā ir saistīta arī ar politiku, publicitāti un lielu naudu. Mēs varam sev retoriski jautāt - vai šādas apsūdzības pret Džūljenu Asānžu būtu parādījušās, ja viņš nebūtu publiskojis Wikileaksdokumentus? Ne tikai uzkāpjot uz varžacīm šīs pasaules varenajiem, bet kļūstot pasaulslavens arī pats. Un līdz ar to iekārojams, lai pret viņu izvirzītu prasības. Populārs pasaulē valdošās kārtības kritiķu un dažādu antiglobālistu vidū. Un līdz ar to tāds, kurš ir diskreditējams.
Ir iespējams arī tas, par ko runā pats Asānžs un kā dēļ viņam Ekvadora ir piešķīrusi politisko patvērumu. Nav izslēgts, ka ir iespējama politiska izrēķināšanās ar žurnālistu, viņu tālāk izdodot ASV. Tur Wikileaks metodes var interpretēt arī kā spiegošanu, valsts drošības apdraudējumu vai citādi. Viņam var nākties atbildēt uz apsūdzībām par Savienoto Valstu slepeno diplomātisko dokumentu publiskošanu un draudēt nāvessods.
Kareivis Bredlijs Menings, kurš aizturēts par dokumentu nodošanu Wikilieks, bez ceremonijām tika ievietots vieninieka kamerā, bet ASV par viņa ieslodzījuma apstākļiem saņēma pārmetumus.
Var apšaubīt Ekvadoras rīcību piešķirt politisko patvērumu, tomēr nevar apšaubīt, ka Asānžam bija tiesības lūgt un saņemt šo politisko patvērumu. Arī Lielbritānijas rīcība, demonstrējot, ka tā ir gatava par katru cenu panākt Asānža izdošanu, parāda izteiktu politisku ieinteresētību, kuru ļoti cenšas noliegt tie, kuri saka, ka tā ir tikai tiesas lieta, kurā nekādas politikas nav.