Tomēr tas ir noticis. Latvijas Studentu apvienības vadītājs Edvards Ratnieks ir izsviests no raidījuma 100. panta preses klubs, lai neērtā opozicionāra vietā izglītības ministrs Roberts Ķīlis varētu ērti pakoķetēt ar paša koalīcijas pārstāvi Inu Druvieti. Ministra pārstāvja zvans, un Ratnieks no pārraides ir izsviests kā korķis.
Ministra preses pārstāvis Reinis Tukišs gribējis tāpat noteikt, kuri žurnālisti drīkstēs piedalīties pārraidē, kuri ne. Tiesiskuma un atklātības koalīcijas ministra Ķīļa biroja darba metodes ir pārsteigušas pat pieredzējušākos Latvijas žurnālistikas druvas kopējus. Dzintris Kolāts portālam Delfi teic, ka šis bijis pirmais šāda veida gadījums100. panta preses kluba vēsturē un ko līdzīgu viņš pēdējo reizi pieredzējis krietni sen - 90. gados.
Ja es gribētu meklēt attaisnojumu Ķīlim, kas gan nav mans pienākums, es to varētu novelt vienīgi uz ministra biroja totālo nekompetenci sabiedriskajās attiecībās un pilnīgu politiskās pieredzes trūkumu. Jo man ir grūti noticēt, ka Kembridžas Universitātes doktors Ķīlis šādi izprot ministra attiecības ar presi demokrātiskā valstī.
Tomēr ar pieredzes trūkumu Ķīlis, viņa birojs un partija netiks cauri. Ministra preses sekretāram ir jābūt totālam idiotam, lai ieteiktu šādu komunikācijas veidu ar presi, jo var notikt tas, kas arī ir noticis, - visi par to uzzina. Un tad ministra attiecības ar žurnālistiem - pat tiem žurnālistiem, kas simpatizē viņam vai viņa reformām, - ir stipri vien iedragātas, jo ministrs ir zaudējis cieņu. Tomēr bez preses sekretāra un biroja Robertam Ķīlim ir arī iekšējā inteliģence. Un tai nebūtu jāļauj kaut kam tādam notikt.
Savukārt partijas biedriem, kas ienāca politikā ar solījumiem, ka nu gan tagad būs tik godīgi un atklāti kā vēl nekad, vispār nav nekāda attaisnojuma. Godavārds - neatceros, ka Zatlera Reformu partija būtu solījusi ieviest Baltkrievijas principus darbā ar presi. Vēlme īstenot cenzūru brutālā, primitīvā veidā te lien pa visām vīlēm laukā.
Nav nekāda attaisnojuma tam, kāpēc studentu apvienības pārstāvis nevarētu atrasties vienā studijā ar ministru, lai cik viņš, iespējams, būtu tendenciozs, ieinteresēts un šāds vai tāds. Pat tad, ja ministram vai viņa birojam ir motivēti iebildumi pret raidījuma dalībniekiem, piedodiet, bet tā nav ministra darīšana. Brīvā valstī uz raidījumu žurnālists var aicināt, ko vien viņš vēlas, un ministrs nebūs tas, kas to noteiks.
Kamēr Roberts Ķīlis ir publiska amatpersona un kamēr raidījumā ir runa par viņa amata tiešajiem pienākumiem, nevis izklaidi vai ko citu, viņam nav nekādu tiesību neatbildēt uz žurnālistu vai viņu pieaicināto ekspertu jautājumiem televīzijas kameru priekšā.
Jo šāda rupja iejaukšanās sabiedriska medija redakcijas darbā nav moralizēšanas tēma, tas ir likuma pārkāpums.