Točs: Priekšlikums piešķirt vēlēšanu tiesības no 16 gadu vecuma ir loģisks

Labrīt 1995. dara 22. maijs, Pirmdiena «Mein kampf» čekas maisos nemeklējiet Sandris Točs Var tikai pabrīnīties, cik gan dzīvīga joprojām ir padomiskā mentalitāte, ko apliecina arī steidzīgais «Mein Kampf» arests. Ap šo bēdīgi slaveno grāmatu jau izraisījusies diskusija tādās noskaņās kā «tauta to nesapratīs» vai «Krievija to tik vien gaida, lai mēs sāktu izdot Hitlera grāmatu...». Pati «Mein Kampf» jau sen ir apsūdzēta, tās pielūdzēji sodīti jau pirms piecdesmit gadiem un jebkurā normāli domājošā sabiedrībā tiek nosodīti joprojām. «Mein Kampf» jau sen ir tulkota un izdota arī krieviski – tas atsver jebkādas attaisnošanās nepieciešamību par latviešiem it kā piemītošo «fašismu». Starp citu, par spīti «Mein Kampf» latviskās versijas arestam, to brīvi pie mums var iegādāties krieviski! Var jau arestēt grāmatu, visai pasaulei demonstrējot Latvijas varas iestāžu stingro nostāju pret jebkādiem nacisma recidīviem. Varbūt uzvaras 50. gadadienas priekšvakarā šāds žests arī bija lietderīgs. Taču cits jautājums ir tā primitīvā politiskā ažiotāža, kuru izraisījusi «Mein Kampf» parādīšanās. Var jau to saistīt ar sinagogas spridzināšanu, «čekas» maisiem un Krievijas izlūkdienestu darbību, ar krievu tautai gandrīz vai reliģiozajiem 9. maija svētkiem. Varbūt var pat saskatīt vēl kādas paralēles, zinot, ka izdevniecības «Vizītkarte» dibināšanā pirms diviem gadiem piedalījās arī ebrejs Ābrams Kļockins, vai ka «Mein Kampf» izdevējs Pēteris Lauva ir «Skonto» līdzīpašnieks, kuras prezidents savukārt ir strādājis VDK. Arī paša P. Lauvas pagātne dara uzmanīgu – studijas augstākajā partijas skolā Maskavā, «aizdomīgs» amats Latvijas Universitātē, iespējas – kā atzīst pats Pēteris Lauva – iepazīties ar «Mein Kampf» jau 1971. gadā, kad tam bija nepieciešama piederība diezgan augstam komunistiskās «elites» līmenim. Diemžēl loģiskas ķēdes ļauj saistīt visu, bet minējumi nespēj aizstāt faktu trūkumu. Pēteris Lauva smejas: «Mani «čekas maisos» neatradīsit. Gribiet – meklējiet. Došu savu rezolūciju jebkuram žurnālistam, kas gribēs mani tur atrast.»Var jau smieties – maisos ir tikai aģenti, VDK štata darbinieku sarakstus tur neatradīsit. Vai tiešām «maisi» ir tikai «trekns tārps» – kā izsakās Edvīns Inkēns piektdienas «Nakts» numurā – zem kura atrodas «āķis». Un šis āķis var būt pavisam «prasts» – vajag tautai izrādes, vajag kanālus negatīvo emociju novadīšanai. Kāpēc tai šo prieciņu nesagādāt, ziedojot pārdesmit tūkstošu mazo melno gariņu, no kuriem ļoti daudzi var būt arī nav nemaz tik melni? Duļķainos ūdeņos vieglāk zvejot, īpaši – priekšvēlēšanu kampaņas laikā. Taču nevajag aizmirst, ka pasaule parasti ir daudz triviālāka, nekā šķiet. Komersantu šajā saulē ir vairāk nekā spiegu un aģentu. Tāpēc 10 000 «Mein Kampf» tirāža ir izskaidrojama ļoti vienkārši – tā ir peļņa. Interesanti, ka iztaujātos tādus savā nozarē kompetentus cilvēkus kā Latvijas rakstnieku savienības priekšsēdētāju Viktoru Avotiņu vai Latvijas Mediju fonda prezidentu Ābramu Kļockinu, abi atzina, ka šīs grāmatas izdošana šādā tirāžā var nest peļņu. Arī pats izdevējs Pēteris Lauva uzsver – viņš esot pilnīgi pārliecināts, ka spēs atgūt to naudu (pēc viņa vārdiem aptuveni 15 000 latu), ko prasījusi grāmatas izdošana. (Grāmatas eksemplāra cena pirms tās aresta bija pieci lati.) Taču pats P. Lauva noliedz, ka grāmatas izdošanas pamatā ir komerciāli apsvērumi. Tā esot sirdsapziņas lieta. Arī attiecīgās iestādes esot bijušas jau sen. Nav noliedzama «Mein Kampf» autora interese par «stiprām» personībām, jau noslēgts līgums par V. Žirinovska grāmatas izdošanu latviešu valodā. Taču nav noliedzama arī kāda cita patiesība – politisko lubeņu tirgus latviešu valodā joprojām ir tik nepiesātināts! Kas vēl būtu piebilstams pie šīs «meinkampfgeitas»? Tikai tas, ka ir jāatšķir «sižets» no «satura». Viens jautājums, kas stāv aiz «Mein Kampf» izdošanas, cits – vai šī grāmata mums ir vajadzīga? Var tikai pievienoties Latvijas kompetentākā hitlerologa – Latvijas Universitātes profesora Maksima Duhanova izteiktajam viedoklim: «Ir jānorobežo divas lietas – idejas, ko Hitlers ir izteicis, kuras neapšaubāmi ir vērtējamas tikai un vienīgi negatīvi, no to iemiesojuma praksē. Pašas Hitlera idejas nav slēpjamas, lai cik man tās personīgi būtu nepieņemamas. Ja es tās nezinātu, kāda tad varētu būt mana attieksme pret tām? Tas, ka divdesmitajos gados «Mein Kampf» bija publicēta, izraisa vislielāko nosodījumu tiem daudzajiem Vācijas politiķiem, kas šos skaidri izteiktos brīdinājumus neņēma vērā. Attieksmē pret Hitlera ideju iemiesojumu praksē nevar būt kompromisu. Tiklīdz nacionālsociālisma idejas sāk noteikt cilvēku rīcību, tās kļūst ārkārtīgi bīstamas. Tātad – no vienas puses, ir jāļauj iepazīties ar jebkurām Ādolfa Hitlera izteiktajām domām, taču, no otras puses, ir jādara viss, lai tās nekad praktiskajā politikā netiktu īstenotas. Jebkurš šodienas politiķu aicinājums sekot Hitlera idejām ir kategoriski nepieļaujams. Taču Hitlera idejas ir jāzina. Pēdējos gados, neņemot vērā ļoti lielo opozīciju, «Mein Kampf» tika izdota pat Izraēlā un arī Polijā – valstīs, kur to agrāk nekad nepieļautu.»

ja ļaujam jaunietim vēlēt no 16 gadu vecuma, tad arī alkoholu jāpārdod no 16 gadu vecuma. ja jau rīcībspējīgs, tad rīcībspējīgs visās jomās, ne tikai selektīvi, citādi tāda dubultmorāle sanāk.