Velga Vītola varēs turpināt darbu. Vēl gan nav īsti zināms, ar ko viss beigsies reālajā dzīvē. Tikai janvārī tikšot slēgts jaunais līgums. Tomēr jācer, ka publicitātes dēļ viss beigsies labi. Viens stāsts mediju realitātē un mūsu virtuālajā uztverē būs beidzies. Bet labāku Ziemassvētku pasaku ir grūti pat izdomāt.
Tātad īsi pirms svētkiem cilvēkus satriec nez no kurienes parādījusies ziņa, ka tautā iemīļoto Līgatnes lāču kopēju grib atbrīvot no darba. Sabiedrības sašutums ir neviltots. Sprūdža augstprātība vēl tikai pielej eļļu ugunī. Cilvēki vārās. Ministrs piekāpjas un labo kļūdu. Mazāki priekšnieki tiekas ar Velgu un sola, ka darbs viņai būs.
Cik laimīgs stāsts! Mēs nebijām vienaldzīgi! Mēs iejaucāmies! Un mūsu griba tika ņemta vērā. Valsts vara mūs respektēja! Labais uzvarēja. Taisnība triumfēja! Demokrātiskā valstī sabiedrības viedoklis tika ņemts vērā.
Tikai kāds nelabojams skeptiķis izteica šaubas. Vai tā vispār ir ziņa? Vai tā nav ziepju opera? Kaut kas līdzīgs TV seriālam. Cik tas ir patiesi svarīgi sabiedrībai? Jo - cik cilvēku katru dienu tiek atlaists no darba, un vai tam kāds pievērš tādu uzmanību?
Šis stāsts ir neticami jauks, ja neņem vērā, ka citā un daudz svarīgākā jautājumā - par eiro ieviešanu - neviens pat negrasās ņemt vērā sabiedrības viedokli. Lai gan cilvēku noskaņojums pret eiro ir tikpat nepārprotams kā lāču kopējas lietā, te neviens no varas puses nebūt netaisās piekāpties sabiedriskajai domai.
Jo divu sāgu mērogs, protams, ir dažāds. Un vienā ir vieta demokrātijai, bet otrā - nav.