Tā pirms daudziem gadsimtiem uzskatāmi pierādījās, ka mūsu priekšstati par daudzām lietām var izrādīties pilnīgas blēņas, kamēr nav veikti eksperimenti, analītiska izpēte un aprēķini. Līdzīgu piemēru, lai arī citā zināšanu līmenī, ir ne mazums arī mūsdienās.
Zīmīgs piemērs ir Latvija, kur nereti daudzi stratēģiski svarīgi lēmumi tiek vislielākajā emocionālajā pārliecībā pieņemti pēc principa "mums tā vajag", nemaz neiedziļinoties lietu būtībā, pat ja ir pieejami attiecīgi pašmāju vai ārvalstu pētījumi. Dažkārt tiek ignorētas pat acīmredzamas lietas, kur nav nepieciešami ne finanšu līdzekļi, ne valsts iepirkumi izpētei, vien veselais saprāts. Piemēram, kur nu vēl acīmredzamāk, ka automašīnas, kuru vērtība vien par tūkstoti vai diviem pārsniedz šobrīd noteikto kritēriju 30 tūkstoši latu (ieskaitot PVN), nevar tikt uzskatīti par luksus klases auto, kuri nežēlīgi apliekami ar visiem iespējamiem nodokļu un nodevu veidiem. Tagad šo slieksni tiek piedāvāts paaugstināt par kādiem desmit tūkstošiem latu. Taču, lai izvairītos no nesamērīgajiem nodokļiem, Igaunijā un Lietuvā parasti tiek reģistrēti auto, kuri arī šo limitu pārsniedz divas un vairāk reizes. Var jau būt, ka Latvijas prakse šajā jomā bija domāta kā labais tonis, šad un tad ar kaut ko apdāvinot tuvus kaimiņus. Nav gan pārliecības, ka viņi tieši tā to būs sapratuši - ir citi, ticamāki varianti, kā var vērtēt šādu rīcību.
Cits uzskatāms piemērs ir mēģinājumi regulēt nebanku kredītus. Šajā gadījumā valsts atkal, bez dziļākas izpētes un pasaules pieredzes analīzes, mēģina uzlikt dažādus administratīvus ierobežojumus, lai gan virkne pētījumu (piemēram, Richard Hinton, KPMG) rāda, ka šo jomu efektīvi spēj regulēt pats tirgus bez sīkas valsts iejaukšanās. Augstas aizdevumu procentu likmes un aizdevēju rentabilitāte vērojami tikai šī tirgus sektora agrīnā veidošanās stadijā. Tieši pievilcīgā rentabilitāte ir faktors, kas nebanku kredītu biznesā pievilina arvien jaunus spēlētājus. Rezultātā saasinās konkurence un kredīti procentu likmes strauji krītas. Par svarīgu biznesa faktoru kļūst prestižs un negodīgi darboņi no tirgus tiek izspiesti, lai gan atsevišķi blēži un lētticīgi ļaudis, kas uzķeras uz to izliktajām lamatām, vienmēr būs sastopami jebkurā jomā.
Pasaules un arī pašas Latvijas pieredze jau daudzkārt par acīmredzamu padarījusi, ka dažādi pārmērīgi administratīvi ierobežojumi problēmas (dažkārt iedomātas) nevis atrisina, bet situāciju sarežģīti, jo rada labvēlīgu augsmi korupcijai. Tieši tāda veidojas situācija ar jau pieņemtajiem grozījumiem Imigrācijas likumā par termiņuzturēšanās atļauju (TUA) piešķiršanu, kur galvenais uzsvars likts uz kvotu ieviešanu un investīciju minimālā limita paaugstināšanu. Uz to norādījuši gan Sabiedrība par atklātību “Delna”, gan KNAB, gan citi eksperti. Šo rindu autors nesenā rakstā pieļāva kvotu ieviešanu pie nosacījuma, ka tās tiks publiski izsolītas, kas vismaz daļēji tuvina to tirgus apstākļiem. Taču šķiet, ka ņemot vērā mūsu publiskā sektora administratīvo kapacitāti, tas būtu līdzvērtīgi kosmosa kuģa palaišanai uz Lielā Lāča zvaigznāju.
Savukārt, mēģinājumi aizliegt TUA pavisam, stipri atgādina pirms Kolumba slavenā ceļojuma pastāvējušo priekšstatu, ka Zeme ir plakana kā pankūka, kur pārkāpjot kādas iedomātas līnijas, var nokrist "lejā". Lai kā globalizācija var nepatikt, atcelt to nav iespējams pat ar vienprātīgu deputātu balsojumu. Tādēļ jautājums ir tikai par to, kāda taktika Latvijai šajā situācijā var būt racionālākā. Vēsturnieki konstatējuši, ka pēc Romas impērijas sabrukuma Eiropu piemeklējuši pavisam seši masveida migrācijas viļņi (lielās tautu staigāšanas), kad iedzīvotāji no vienām teritorijām dažādu iemeslu dēļ pārvietojās uz mazāk apdzīvotām. Virkne ekspertu uzskata, ka Eiropa arī šobrīd pārdzīvo masveida imigrācijas vilni, kas vēl ir tikai pašā sākumā. Kā lēš virkne ekspertu, tikai no Āfrikas vien Eiropā vidēji gadā ierodas ap 100 tūkstošu nelegālu imigrantu. Liela to daļa neprot ne lasīt, ne rakstīt, nedz prot kādu kvalificētu amatu. Līdz Latvijai tādi pagaidām nonāk reti. Taču arvien neapmierinātākas kļūst valstis, kurās šo imigrantu ieplūde tiek uzskatīta par nesamērīgi lielu - Vācija, Francija, Itālija u.c. Tās arvien aktīvāk uzstāj, ka nepieciešams vienots regulējums, kas ļautu imigrantu pūļus sadalīt pa ES teritoriju vienmērīgāk. Jādomā, ka nav tālu brīdis, kad arī Latvijai nāksies sākt uzņemt šīs “staigājošās tautas” daudz lielākā skaitā, nekā gribētos par to domāt un, tieši tādēļ, ka mums to pagaidām ir maz. Pretēji sagaidāmai problēmai mums šobrīd vēl ir iespēja piesaistīt pēc iespējas vairāk izglītotus, prasmīgus, materiāli labi nodrošinātus cilvēkus ar investīciju potenciālu.
Ja kādu uztrauc, ka tās nav "pareizās" investīcijas, tad jāatceras, ka jebkurš cilvēks, pārceļoties uz jaunu dzīves vietu, vispirms nodrošina sevi un savu ģimeni ar mājokli. Tikai pēc tam var sekot nākamie soļi - uzņēmumu dibināšana un investīcijas arī citos objektos vai projektos. Tādēļ prasības TUA pretendentiem papildus investēt vēl kādos mistiskos fondos, ir nevajadzīgas un drīzāk traucējošas.
Līdzīgu piemēru uzskaitīšanu, kur valsts mēģina regulēt ekonomiskos procesus ar dažādiem administratīviem ierobežojumiem - ik brīdi maina nodokļu likmes, ievieš arvien jaunus kontroles mehānismus, parasti pat nemēģinot jautājumu pietiekami izpētīt vai vismaz apkopot citu valstu pieredzi, var turpināt bez gala.
Ko teiktu Kolumbs vai Ņūtons vērojot, ka šo praksi nekādi nevar ar veselā saprāta palīdzību iedabūt atpakaļ saprāta robežās? Droši vien, ka reizēm derīgi paceļot pa Pasauli un pavērot tur notiekošo, ja ne gluži ar buru kuģi, tad vismaz internetā. Vai, ka ābola krišanai no ābeles un daudziem citiem materiāliem un sociāliem procesiem ekonomikā un sabiedrībā mēdz būt kāda dziļāka jēga, kuras noskaidrošanai nepieciešama arī dziļāka analīze un to ietekmējošo faktoru apskaitļošana. Bet, ja tas ir pārāk sarežģīti, varbūt jāsāk domāt par likumdošanas iniciatīvām, kas neprognozējamu un haotisku valsts pārvaldes rīcību ierobežo. Vēl viens administratīvs regulējums, bet tas tad būtu pēdējais.