No ierindas pilsoņa viedokļa raugoties, diskusijas kā tādas būtu vērtējamas pozitīvi, jo nekas pasaulē nestāv uz vietas, valstij un sabiedrībai ir jāattīstās. Ja nepieciešams, jāveic arī konstitucionālas izmaiņas. Tomēr nevar nepamanīt, ka gandrīz visas līdzīga rakstura iniciatīvas nāk nevis no pašas sabiedrības, bet gan no politiskās elites un tai pietuvināto aprindu puses. Iedziļinoties šo politisko iniciatīvu būtībā nākas secināt, ka, ja neskaita Satversmes preambulu un priekšlikumu par tautas vēlētu Valsts prezidentu, runa pēc būtības ir par izmaiņām publiskās varas turētāju - politisko partiju, augstāko varas līmeņu kombinācijās, atkarībā no politiskās konjunktūras un paredzamā politiskā izkārtojuma. Diemžēl no mūsu tautas priekšstāvjiem nedzirdam rūpi - kā veicināt tautas līdzdalību valstij un sabiedrībai nozīmīgu jautājumu risināšanā. Vai tiešām Satversmes 2.pants – "Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”, tiek pilnībā īstenots dzīvē un nekādus papildus jautājumus nerada? Ja Latvijā būtu ievērojami lielāka sabiedrības uzticība politiskajai sistēmai, kā tas ir vecajās demokrātijās, visticamāk ar to pilnīgi pietiktu. Tomēr šobrīd piedzīvojam dramatisku publiskās varas leģitimitātes krīzi. Vai ko tādu varēja paredzēt "Satversmes tēvi" dibinot Latvijas Republiku?
Nacionālajā līmenī tautas vara izpaužas reizi četros gados, vēlot Saeimu, un vēl vienu otru reizi referendumos, kuru īstenošanu "tiesiskuma koalīcija" ir padarījusi smagnējāku. Zīmīgi, ka jaunievēlētās Saeimas deputātu un viņu pārstāvēto partiju profesionālā kvalitāte un labā griba kalpot sabiedrības interesēm allaž ir tikusi drīz vien apšaubīta. Jau ilgstoši sabiedrības apziņā ir iesakņojušās klišejas, ka "nebija jau par ko balsot", "visi viņi ir blēži", "es mīlu šo zemi, bet ienīstu šo valsti", utml. Tādēļ uzdosim katrs sev jautājumu, - ja reiz ir izveidojies šāds pastāvīgs un šķietami nepārvarams politiskās sistēmas uzticamības vakuums, vai nav pienācis pēdējais brīdis sabiedrībai pašai aktīvi rīkoties, ar konkrētu rīcību uzņemoties tiešāku atbildību politisku lēmumu pieņemšanā? Impulsam par veicamajām izmaiņām jānāk no Latvijas tautas. Pašreizējie publiskās varas apsaimniekotāji no labas gribas to nekad nedarīs. Kādi varētu būt priekšnoteikumi lai to īstenotu?
Latvijā Saeima tiek ievēlēta vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās. Vēlēšanu aizklātums tradicionāli tiek uzskatīts par vienu no pārstāvnieciskās demokrātijas stūrakmeņiem. Nenoliedzami, vēsturiski tam ir bijusi fundamentāla nozīme demokrātisku režīmu izveidei lielā daļā pasaules valstu. Bet, uzdrošinos apgalvot, - visam sava vieta un laiks.
Kā zināms, Satversme paredz teorētisku iespēju vēlētājiem atsaukt parlamentu, savukārt atsaukt atsevišķus Saeimas deputātus vēlētāji nevar. Tas ir loģiski, jo ir skaidrs, ka atsaukt ievēlētu tautas priekšstāvi var tikai tie pilsoņi, kas par konkrēto deputātu vēlēšanu dienā ir nodevuši savas balsis, vēlēšanu biļetenā sev tīkamo pretendentu atzīmējot ar plus atzīmi. Identificēt vēlētājus nav iespējams, jo vēlēšanas ir aizklātas, balsis ir nodotas anonīmi. Te nu jāatzīst, ka šis citviet aprobētais vēlēšanu standarts rada pastāvīgas pretrunas un negatīvas blaknes Latvijas politiskajā sistēmā kādu to redzam pašlaik. Ja reiz vēlētāju uzticība ir anonīma, tad arī atskaitīšanās mehānisms veidojas nekonkrēts. Sen taču esam sapratuši, ka mūsu tautas priekšstāvju politiskā atbildība dārgi nemaksā. Risks tikt neievēlētam nākošajā Saeimas sasaukumā, vai vienkārši "izstāšanās no spēles" nav salīdzināma ar sekām, kas iestājas bezatbildīgas, šauru saimniecisku grupējumu interešu grupu lobētas politikas rezultātā, kur politiķu un augstākās ierēdniecības kļūdas tiek apmaksātas no suverēnās varas turētāju kabatām. Šo skaudro dzīves īstenību varētu vērst par labu, radot efektīvāku sabiedrības pārvaldes modeli, kas cita starpā paredzētu salīdzinoši ātri izslēgt no politiskā procesa negodīgus un sevi diskreditējušus tautas priekšstāvjus, negaidot nākamo vēlēšanu ciklu. Proti, Saeima ir jāievēl atklātās vēlēšanas, kā arī Satversmē ir jānosaka kārtība kādā vēlētāji jebkurā laikā var atsaukt deputātu no pienākumu pildīšanas. Politiskā procesa atklātums, – tas ir galvenais priekšnoteikums Latvijas kā neatkarīgas demokrātiskas republikas pastāvēšanai!
Vai "pārāk liela" atklātība varētu būt pieņemama Latvijas politiskajai elitei un partiju sponsoriem? Varbūt nemaz nav tik bezcerīgi, ņemot vērā, ka, pirms gada mūsu parlaments pieņēma grozījumus Saeimas kārtības rullī, nosakot, ka gandrīz visas valsts augstākās amatpersonas tiek ievēlētas deputātiem balsojot atklāti. Minētā dokumenta anotācijā norādīts, ka likumprojekta grozījumu mērķis ir „veicināt caurskatāmību un atklātību lēmumu pieņemšanas procesā, šādi veicinot arī sabiedrības uzticību Saeimai un politiķiem”. Atzīstami! Bet kādēļ gan lai pašus svarīgākos lēmumu pieņēmējus - Saeimas deputātus, kuri arī ir valsts amatpersonas, tauta neievēlētu atklāti?! Galu galā ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 21.pants nosaka, ka:
1. Katram cilvēkam ir tiesības piedalīties savas valsts pārvaldē tieši vai ar brīvi izvēlētu pārstāvju starpniecību.
2. Ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības piedalīties valsts pārvaldē savā zemē.
3. Tautas gribai ir jābūt valdības varas pamatam: šai gribai ir jābūt izteiktai periodiskās un nefalsificētās vēlēšanās, kam jānotiek uz vispārēju un vienlīdzīgu vēlēšanu tiesību pamata, aizklāti balsojot vai arī citās līdzvērtīgās formās, kas nodrošina vēlētāju brīvas gribas izpaudumu.
Atklāta vēlēšanu forma nodrošina godīgāku un atbildīgāku vēlētāju brīvas gribas izpausmi, kas ir līdzvērtīga un viennozīmīgi efektīvāka par līdz šim praktizēto aizklāto vēlēšanu sistēmu, kuru politisko eliti apkalpojošās PR kompānijas, izstrādājot partiju priekšvēlēšanu reklāmu kampaņas, ir apguvušas līdz niansēm. Bez tam, ja tiek īstenots atklātais vēlēšanu princips, iestājas apstākļi, pie kuriem sabiedrībā var uzsākt diskusiju par iespēju balsot par deputātu kandidātiem no dažādiem partiju sarakstiem, tādejādi mazinot partiju varas monopolu, kā arī ir iespējams turpināt darbu jaunā kvalitātē pie interneta vēlēšanu modeļa izstrādes, jo vēlēšanu aizklātums šobrīd ir pati galvenā sistēmiskā problēma, kas kavē nodrošināt elekroniskās balsošanas ieviešanu. Tas palīdzētu uzturēt arī pastāvīgu saikni ar mūsu tautiešiem ārvalstīs, tādā veidā nodrošinot, ka katrs Latvijas patriots, lai kur arī viņš atrastos, ir ar tiešu sasaisti un savu „svaru” Latvijas politiskā procesa dienas kārtībā. Ir jānotiek kardinālām izmaiņām politiskās sistēmas pašos pamatos, lai mēs varētu virzīties uz tautas un publiskās varas vienotību, lai latvietis nebūtu mūžīgā opozīcijā savai valstij. Ko gan mēs vēl vairāk varam zaudēt, nekā jau esam pazaudējuši?! Personīgās bezatbildības komforta zonu?