Lai arī pēc paša Miķelsona medijos paustā izriet, ka ZAP neesot saskatījis pārkāpumus viņa darbībā, patiesībā ZAP izmantojusi Advokatūras likuma dotās iespējas atsaukties uz noilgumu.
Advokāts līdzīgi ārstam ir sava klienta uzticības persona. Līdzīgi kā ārsts nedrīkst izpaust ziņas par sava pacienta veselības stāvokli, arī advokāts nav tiesīgs izpaust no klienta saņemto konfidenciālo informāciju vai izmantot to savās interesēs. Zvērināts advokāts Mārcis Miķelsons desmit gadus sniedza juridiskās konsultācijas koncerna Nordic Partners uzņēmumiem, un advokātam bija pieejama koncerna iekšējā informācija un komercnoslēpumi. Advokātu ētikas komisija atzina, ka šopavasar advokāts vērsies pret saviem bijušajiem klientiem ar prasību tiesā tajos pašos tiesību jautājumos, kuros iepriekš sniedzis juridisku palīdzību, un lūdza ZAP virzīt šo jautājumu izskatīšanai Disciplinārlietu komisijā.
Ētikas komisijas atzinumā minēta iespaidīga iespējamo pārkāpumu buķete – sākot ar advokātu darbību regulējošo normu pārkāpšanu, izmantojot sava labuma gūšanai informāciju, kas iegūta iepriekšēju advokāta – klienta attiecību ietvaros, līdz pat šīs informācijas izmantošanai tiesvedībā pret bijušo klientu, sagrozot faktus un interpretējot to sev vēlamā virzienā. Tomēr ZAP neskatīja jautājumu pēc būtības, bet norādīja, ka atbilstoši LR Advokatūras likuma 76. pantam disciplinārsodu advokātam var uzlikt ne vēlāk kā trīs mēnešus pēc disciplinārpārkāpuma atklāšanas dienas, bet ne vēlāk kā divus gadus pēc pārkāpuma izdarīšanas dienas. Vai tas nozīmē, ka klienta konfidenciālās informācijas vēršana pret viņu pašu nedaudz vairāk kā divus gadus pēc tās iegūšanas, ir normāla lieta, pret kuru ZAP nekas nav iebilstams? Konkrētajā gadījumā padome atturējās arī paust viedokli, lai kāda no pusēm nevarētu tās argumentus izmantot tiesvedībā. Tomēr kā precedentu šo gadījumu nevajadzētu vērtēt par zemu. Pēc tā izriet, ka jebkurš advokāts, kurš sadomās "uzmest" savu klientu divus gadus un vienu dienu pēc juridisko pakalpojumu sniegšanas izbeigšanas, nav izdarījis neko nosodāmu. Nav skaidrības arī par noilguma termiņa piemērošanu – konfidenciālā informācija tiešām iegūta pirms vairāk kā diviem gadiem, taču M.Miķelsons pret savu ilggadējo klientu vērsās šogad. Kad jāsāk skaitīt noilgums – no informācijas iegūšanas brīža vai prasības celšanas, kurā izmantota šī pati informācija? Gribētu dzirdēt ZAP skaidrojumu, taču tāda nav.
ZAP lēmums liek apšaubīt vienu no galvenajiem advokatūras stūrakmeņiem – konfidencialitātes un uzticības principa stabilitāti. Varbūt juridiskās domas korifejiem derētu izvērtēt, vai noilguma laika rāmju piemērošana pēc „kā vajag” principa, neveido pretrunu kā ar advokātu ētikas kodeksu, tā Advokatūras likuma 67. pantu, saskaņā ar kuru zvērināts advokāts nedrīkst izpaust sava pilnvardevēja noslēpumus ne tikai lietas vešanas laikā, bet arī pēc tās pabeigšanas. Advokāts nedrīkst izmantot informāciju, kura iegūta klienta – advokātu attiecību laikā sava labuma gūšanai, un ja vien nav runa par pretlikumīgām darbībām, klienta noslēpumus glabā rūpīgāk, kā sevis paša. Bet varbūt eksistē kāds sabiedrībai nezināms, slepens apkārtraksts, pēc kura advokāts par klientu iegūto informāciju neizmanto divus gadus, un pēc tam var šaut kaut vai ar lielgabalu?!
ZAP nav uzskatījusi par vajadzīgu vērtēt arī pašas ZAP 2000. gada lēmuma „Par advokātu praktizēšanas veida ierobežojumiem” pārkāpumu. Minētajā lēmumā ZAP atzina, ka advokāta nodarbošanās, sastāvot komercsabiedrībās, kas veic juridisko darbību kā komercdarbību, ir pamats personas izslēgšanai no zvērinātu advokātu skaita. Arī 2012. gada 26. jūlija lēmumā ZAP visiem zvērinātiem advokātiem atkārtoti liek pie sirds, ka „zvērinātiem advokātiem nav pieļaujama nodarbošanās, sastāvot firmās vai birojos, kas veic juridisko darbību kā uzņēmējdarbību .” Tomēr līdzko jāvērtē konkrēta advokāta darbība komercsabiedrībās „Neibergs&partneri” un „Miķelsons&partneri”, ZAP nolaiž buras un piesedzas ar noilgumu. Arī šajā gadījumā noilgums izrādījies ērti staipāms termiņš, jo pēc Ētikas komisijas atzinuma var secināt, ka minētais advokāts sastāvējis juridisku darbību veicošās komercsabiedrībās no 2000. gada marta līdz pat 2014. gada jūlijam.
Tomēr vismulsinošākais ir fakts, ka lietā, kurā vieni advokāti – Ētikas komisija, saskatījuši rupjus Advokatūras likuma un advokātu ētikas kodeksa pārkāpumus, citi advokāti – ZAP – saskatījuši tikai noilguma piemērošanas iespēju. Advokātu, tāpat kā ārstu profesionālās ētikas pamatprincips ir konfidencialitāte un uzticēšanās. Diezin vai kāds gribēs, lai ārsts viņa kaites izklāstītu katram, kurš vēlas klausīties, tāpat jāšaubās, vai atradīsies daudzi klienti, kuri sajūsmā spiegs, redzot, kā bijušais advokāts kādreizējo uzticēšanos vērš pret viņiem pašiem noilguma dēļ.