Laika ziņas
Šodien
Migla
Otrdiena, 19. novembris
Liza, Līze, Elizabete, Betija

Valstij tikai jānosaka spēles noteikumi

Ar Latvijas Sarkanā Krusta (LSK) prezidentu Viktoru Jaksonu sarunājas Māris Zanders.

Sarkanais Krusts ir viens no pazīstamākajiem zīmoliem pasaulē, savukārt Latvijā par to dzirdam maz. Kāpēc?

Vēsturiski izveidojies tā, ka pēc neatkarības atgūšanas LSK savus agrākos īpašumus Latvijā neatguva un vispār bija diezgan liela nabadzība. Līdz ar to fokuss bija uz apmēros visai ievērojamas ārzemju humānās palīdzības saņemšanu. Jāsaka, zināmu laiku tas pietiekami labi darbojās un bija pieprasīts pakalpojums arī no šīs palīdzības saņēmēju puses. Diemžēl LSK šajā līmenī arī palika, turklāt bija arī, teiksim tā, ne sevišķi apdomīga saimniekošana, un LSK vienā brīdī pat nonāca uz bankrota sliekšņa.

Mēs runājam par posmu līdz deviņdesmito gadu beigām?

Jā. Kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, tas nozīmēja arī humānās palīdzības plūsmu no Eiropas apsīkšanu. Turklāt objektīvi cilvēku pārticība bija palielinājusies, un, tēlaini izsakoties, second-hand zeķes vairs nebija pieprasītas. Rezultātā LSK nozīme būtiski samazinājās. Var teikt, ka mēs kļuvām mazāk interesanti arī Eiropas Sarkanā Krusta tīklam, jo pārāk atšķirīgas ir izejas pozīcijas. Piemēram, «vecajā Eiropā» SK daudzviet pieder asinsdonoru un neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesti, tas, protams, ir pavisam cits ietekmes un finansiālo iespēju līmenis.

Pirms vairākiem gadiem nomainījās LSK vadība. Pats prezidenta postenī esmu apmēram gadu, un jāsaprot, ka prezidents šajā gadījumā vairāk ir tāds «kāzu ģenerālis». Kad es runāju par reālās vadības maiņu, es domāju par Ulda Līkopa nonākšanu LSK ģenerālsekretāra amatā, un, man šķiet, viņa vadībā LSK ir kļuvis aktīvāks, arī ārzemju partneru interese par mums ir atgūta. Bet mēs arī saprotam, ka darāmā vēl daudz, un ne velti LSK stratēģijā kā viens no galvenajiem līdz 2020. gadam sasniedzamajiem mērķiem ir tāds it kā piezemēts uzdevums kā mūsu pašu, LSK, struktūru nostiprināšana.

SK starptautiski pazīstams ar darbu t. s. karstajos punktos, konflikta zonās. Latvijā, jācer, šis virziens jums nav un nebūs aktuāls, tātad - uz ko vērsts jūsu fokuss?

Sociālā palīdzība dzīves pabērniem, cenšoties saprast, kas viņiem nepieciešams. Piemēram, jumts virs galvas. Mēs runājam par vairākām šīs vajadzības apmierināšanas formām. Tā var būt patversme, bet var būt arī krīzes centrs, kur šis cilvēks var uzturēties mazliet ilgāk, lai savestu kārtībā savu dzīvi. Tikpat labi šāda forma ir arī atskurbtuve - mums sola, ka varēsim tās pārņemt. Un tikpat labi šāda forma ir pansionāts. Ir citas vajadzības - piemēram, mēs cenšamies izveidot LSK atbalsta punktos vietas, kur cilvēks var atnākt nomazgāties, sakopties, veļu izmazgāt, un te var būt kombinācija ar t. s. zupas virtuvēm. Dienas centri, kur cilvēki var saņemt socializācijas iespēju, kas jo svarīgi ir senioriem.

Atklāti sakot, domāju, ka daudziem SK vairāk asociējas ar medicīnas, nevis sociālajiem pakalpojumiem.

Mums ir t. s. veselības istabas, bet nevar teikt, ka tur notiktu ārstniecība šī jēdziena vispārpieņemtā izpratnē. Nu, tur var izmērīt asinsspiedienu, var palūgt padomu, parādīt speciālistam savus medicīniskos papīrus. Jāpiebilst, ka mēs esam viens no vadošajiem pirmās palīdzības sniegšanas apmācības organizatoriem Latvijā (57 sertificēti pasniedzēji). Plus - dažkārt mūsu cilvēki sniedz atbalstu ģimenes ārstiem, piemēram, atbilstoši šo ārstu norādījumiem palīdzot pacientiem viņu dzīvesvietā utt. Var formulēt arī tā: mēs līdzdarbojamies veselīga dzīvesveida veicināšanā, bet profesionālā medicīna nav mūsu lauks.

Klausoties jūs un arī citas NVO, rodas sajūta, ka Latvijā nav valsts. Vajag naudu operācijai - publiskas ziedojumu vākšanas kampaņas, dzīves pabērns - lai ar viņu nodarbojas LSK vai samarieši, vai vēl kāda cita NVO. Visu cieņu NVO, bet bēdīgs iespaids.

Mums nav ambīciju un vēlmju uzņemties to, kas jādara valstij pašai, bet jāatzīst, ka 2014. gada nogalē joprojām netrūkst tādu cilvēku, kuri valsts veidotajam sociālās palīdzības tīklam «izkrīt cauri». Tomēr jūsu skartajai tēmai ir arī cits aspekts. Valstij ir konceptuāli jānosaka, kas ir sociālo pakalpojumu minimums. Savukārt ar šī minimuma nodrošināšanu tikpat labi var nodarboties baznīca, reliģiskas vai laicīgas NVO. Valsts uzdevums būtu nodrošināt, lai šīs organizācijas nevajadzīgi nekonkurētu savā starpā. Tajā pašā laikā nedz valsts, nedz pašvaldību institūcijām nebūtu jānodarbojas ar tām neraksturīgām lietām. Grozi, kā gribi, bet, kad kādu sociālo pakalpojumu sniedz nevalstiskais sektors, tas izmaksā apmēram par 20 procentiem lētāk. Citās valstīs to saprot. Piemēram, Somijā valsts novirza caur Somijas Sarkano Krustu palīdzību trešajām valstīm, jo zina, ka SK to izdarīs efektīvāk un lētāk. Latvijā valsts domā, ja tā drīkstētu teikt, paviršāk, un tas izpaužas arī iesākumā pieminētajā starptautiskās palīdzības plūsmu apsīkumā. Redziet, ārzemnieki skatījās - mēs tik dodam, bet kāda no tā jēga? Vajadzētu būt tā, ka vispirms, protams, tiek iedota zivs, bet tiek dota arī makšķere. Taču ar makšķeru gatavošanu un došanu mums Latvijā nav sevišķi labi vedies.

Visu interviju Valstij tikai jānosaka spēles noteikumi ar Viktoru Jaksonu lasiet piektdienas, 26. septembra, laikrakstā Diena

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Neaizmirst par trūcīgākajiem

Sabiedrības labklājība ir tēma, par kuru tiek runāts gan mūsu valsts svētkos, gan ikdienā. Bieži tiek spriests, kā labklājības aspektā Latvija izskatās uz abu pārējo Baltijas valstu fona un uz kopēj...

Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē