Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Vēsturē ir brīži, kad viss atkarīgs no dažiem cilvēkiem

Paraugoties uz mūsdienu politikā, t. sk. Rietumu demokrātijās, notiekošo, redzam nogurumu no it kā pelēkām viduvējībām un spilgtu līderu pieprasījumu. Dažs labs gan no šiem līderiem izraisa nelāgas asociācijas ar pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Par personības lomu Latvijas vēsturē savās pārdomās Mārim Zanderam dalās vēsturnieks Valters Ščerbinskis.

Fragments no intervijas:

Cik vispār pamatoti ir tā uzsvērt atsevišķu personību lomu? Labi, ir izlēmīgs valdības vadītājs, bet, ja nebūtu ministru, citu politiķu, galu galā ierēdniecības, mērķi sasniegt neizdotos.

Man liekas, ka vēsturē ir tādi atsevišķi brīži, kad ir ļoti sarežģīti īstenot tautas kopdarbību, pieņemt kolektīvus lēmumus. Tie ir brīži, kad viss ir atkarīgs no viena vai dažiem cilvēkiem. Un, protams, ir plašākas kopdarbības brīži, kad parādās šie krietnie darbarūķi, kuri ekstremālās situācijās neizceltos.

Lūk, neatkarības kara periods bija tāds, kad nevarēja rīkot kaut kādas aptaujas, uzdot lielus jautājumus, – bija jārīkojas. Šādos brīžos priekšplānā parādās rīcības cilvēki, un, ja viņi spēj problēmu atrisināt, viņi arī iegūst, kā saka, nevīstošu slavu. Neatkarības kara kontekstā ir divi šādi cilvēki – jau pieminētais Ulmanis un Oskars Kalpaks. Faktiski jau 18. novembrī nebija daudz gribētāju nest to baļķi. Bet daži bija. Varbūt viņi bija tālredzīgi, varbūt bija citi motīvi, tomēr jebkurā gadījumā šie daži izvēlējās pareizo kārti. Kalpakam gan viņa ceļš traģiski aprāvās, tomēr... Es vienmēr esmu bijis skeptisks pret jauniem pieminekļiem, it sevišķi tādiem, kas veltīti sen mirušiem cilvēkiem. Tomēr piemineklis Kalpakam ir īsti vietā. Un, atceroties pirmo jautājumu, jā, Kalpaks varbūt mūsdienu sabiedrībā nav īsti novērtēts. Ulmanis arī uzņēmās šo atbildību, un divdesmitajos gados Latvija jau bija pavisam normāla, ja tā var teikt, Eiropas valsts. Tas lielā mērā ir Ulmaņa nopelns.

Negribu speciāli strīdēties, tomēr, kad runā par personības lomu, šajā gadījumā 1918. gada kontekstā, rodas vēlme atgādināt, ka ne mazāk svarīgi bija tas, ka "tās kārtis bija veiksmīgi sakritušas".

Protams. Par to jau ir vēsture – ka ir šie daudzie mainīgie, un te nevar uzlikt kaut kādu shēmu, izslēdzot nejaušības momentu. Bet, protams, ir arī zināmas likumsakarības. Piemēram, Pirmais pasaules karš. Var teikt, ka to izraisīja viens konkrēts iemesls, bet jāsaprot arī, ka apstākļi bija nobrieduši jebkurā gadījumā. "Melni" izsakoties, varēja arī nenošaut vai nošaut kādu citu [runa ir par Austroungārijas troņmantnieka Franča Ferdinanda nogalināšanu Sarajevā 1914. gada 28. jūnijā – M. Z.], bet apstākļi bija izveidojušies. Tas pats attiecas uz 15. maija apvērsumu. Neatkarīgi no tā, vai to izdarītu Ulmanis vai kāds cits, sabiedrība acīmredzot bija gatava akceptēt šos notikumus. Jāpiebilst, ka 15. maija apvērsums, objektīvi runājot, bija spīdoši veikts. Kā saka, jāliek mācību grāmatās. Ārkārtīgi prasmīgi noorganizēts, bez asins izliešanas, kas ir ļoti liels sasniegums.

Tiesa, ir viedoklis, ka šis "sasniegums" un tā rezultātā izveidojušais politiskais režīms 1940. gadā par labu nenāca. Proti, regulētas informatīvās telpas apstākļos daudziem 1940. gads bija pārsteigums, jo viņi vienkārši nepietiekami zināja...

Tas, ja cilvēki būtu ko vairāk zinājuši, neko nemainītu, jo lēmumus vienalga pieņēma Ulmanis un viņam pietuvināto loks. Tomēr vienlaikus skaidrs, ka, ja mēs vērtējam konkrēti Ulmani, tad Pagaidu valdības periods ir ar milzīgu plusa zīmi viņam, savukārt laiks pēc apvērsuma – ar mīnusa zīmi. Daudzi ir analizējuši, centušies saprast, kāpēc viņš rīkojās tā vai citādi, tomēr, kā saka, sausais atlikums mūsdienās ir tāds, ka kāds var diezgan loģiski apšaubīt notikušo – «jūs paši to izdarījāt». Ja būtu bijusi pretošanās, Krievijas pusei vēlāk nebūtu daudzu argumentu tās interpretācijā. Un nākamajām paaudzēm nu ar to ir jācīnās. Iebildums pret alternatīvo scenāriju – ka Latvija būtu pretojusies – ir tāds, ka tad būtu daudzi krituši. Jā, bet tāpat daudzi krita represiju rezultātā – virsniecība, daudzi no policijas. Jā, tas var skanēt skarbi, bet ir pamats tā teikt – daudzi no tiem, kuri būtu aizgājuši bojā pretošanās gadījumā, jau drīz tāpat zaudēja dzīvību.

Neapstrīdot jūsu iezīmēto Ulmaņa centrālo vietu starpkaru Latvijas politikā, kas bija tas, kas viņam šo vietu ļāva ieņemt? Viņš bija gudrāks par citiem politiķiem? Starp citu, vai viņš bija harismātisks?

Pilnīgi noteikti.

Ak tā. Man likās, ka viņš tāds apaļīgs kungs... bet, nu labi.

Skaidrs, ka dažam labam bija labāka izglītība nekā Ulmanim, tāpat līdz 1918. gadam viņam salīdzinoši nebija arī lielas politiskās pieredzes. Bet viņam bija tādas politiķim ļoti nepieciešamas īpašības kā racionālisms, spēja panākt kompromisus, vienošanās. Viņš visu laiku ir kaut ko sarunājis, noorganizējis, kam uzskatāms piemērs ir tas, ka viņš teju vai nepārtraukti bija valdības vadītājs. Tas, kas notiek mūsdienās, šādā aspektā ir bērnu spēles – iedomājieties – vairāk nekā divdesmit politikās partijas, ar kurām jāstrādā! Otrs iemesls ir – un tas, šķiet, ir jebkurā jomā – ja tu pilnībā atdodies sava mērķa sasniegšanai,  rezultāti agri vai vēlu būs. Ulmanim politika bija visa dzīve. Plus – viņu patiesi interesēja ekonomika, tautsaimniecība, viņš šajos jautājumos jutās stiprs, tas viņam nodrošināja reālu saikni ar viņa vēlētāju.

Tiesa, es neņemtos apgalvot, ka viņš bija ļoti tālredzīgs politiķis. Par to liecina gan jau pieminētais 1940. gads, gan patiesībā arī pats 15. maija apvērsums. Es domāju, ka Ulmanis patiešām domāja, ka autoritārais modelis ir tobrīd labākais, galu galā tādi bija vai veidojās arī citur Eiropā. Gan savos rakstos, gan Saeimas runās viņš bieži atsaucās, citēja Oliveru Kromvelu, bet Kromvels bija diktators...

... kurš turklāt, tā teikt, slikti beidza savu mūžu.

Nu ja.

Ulmaņa gadījumā mazliet pārsteidz vadonības kulta bezgaumīgums.

Citi nav tik maigi un lieto vārdu "šķebinošs".

Es vairāk runāju par to, ka tātad ir divdesmitie gadi, ka partijas plēšas, pats partiju skaits arī liecina, ka ļaudis ir tādi "katrs par sevi", un tad pēc 15. maija apvērsuma sākas kaut kas pilnīgi pretējs.

Nu, šis ir jautājums psihologiem... Bet to ir daudzi uzdevuši, sakot: ja Ulmanis patiešām tik nesavtīgi rūpējās par tautu, kāpēc viņš pieļāva šādas neglītas vadonības kulta izpausmes? Visus šos goda vārtus, to, ka skolām un policijas iecirkņiem vajadzēja pirkt Ulmaņa bistes un novietot redzamā vietā... Nu, es pieļauju, ka politiķim ir jāpiemīt zināmai godkārības devai, ja viņš vēlas būt politiķis. Ir jāgrib ieņemt tos augstos amatus, tam ir jāsagādā kaut kāds prieks. Mēs to redzam arī mūsdienās, kad dažam naudas kā spaļu, un mēs domājam: "Kā tev trūkst, tu taču vari dzīvot zaļi." Piemēram, Tramps Amerikā...

Visu interviju lasiet pirmdienas, 28. novembra, avīzē Diena!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē