Fragments no intervijas:
Ir pretruna tajā, kā es varu nolasīt pašvaldību un valdības attiecību raksturu. No vienas puses, valdība cenšas pašvaldībām izpatikt – kaut atceramies neseno stāstu par Saeimas deputātu kvotām. No otras puses, ir tēze, ka valdība pašvaldībās ļoti bieži neieklausās.
Saprotu jautājumu, bet man liekas, ka visas šīs, teiksim tā, izklaides, liecina par to, ka kaut kas nav sistēmiski pietiekami sakārtots. Jo tātad ir kaut kāda nebeidzama finanšu nepietiekamība pašvaldību budžetu līmenī, un tad sākas – vai nu "bumbu dāvināšana", kur lielākie meistari tradicionāli bijuši "zemnieki", vai arī mēģinājumi nepietiekamību segt ar lieliem projektiem, kā to savulaik darīja Tautas partija.
Klau, naudas nekad nebūs pietiekami, bet es minēšu citu piemēru neskaidrībai par pašvaldību un valdības attiecību saturu. Ārstniecības iestāžu tīkla izmaiņas. No vienas puses, valdības locekļi saka, ka ir jārunā ar pašvaldībām, ka voluntāri lēmumi netiks pieņemti, no otras puses, atskan, ka pašvaldības kaut ko bremzē, nepietiekami apzinās perspektīvas utt., ka ir pretruna.
Ir pretruna. Es savukārt varu minēt skolu tīkla piemēru. Vienmēr ir bijis tā – ja valdība samazina finansējumu, pašvaldības mēģina skolas piedotēt. Bet tur ir sava sarkanā līnija.
Ir brīdis, kad tu kar mēteli, bet pakaramais vairs to nevar noturēt. Un šobrīd valdība lēnām, lēnām stumj pašvaldības virzienā, ka izmaiņas ir neizbēgamas.
Atklāti sakot, ja nebūtu bijusi reģionālā reforma, mazās lauku skolas jau būtu pazudušas 2008. gada krīzes rezultātā, jo valsts piedotēt nevarēja, pašvaldībām pašām naudas nebija. Bet tad 2009. gadā bija reforma, novadi konsolidējās, konsolidēja arī budžetus, un tas kaut kā situāciju nostabilizēja. Tagad valdība atkal izdara spiedienu, un agri vai vēlu pašvaldībām būs jāizsecina, vai tās to vai citu izglītības iestādi var atļauties.
Te gan jāpiemetina, ka mēs pārāk fokusējamies uz jēdzienu "mazās lauku skolas". Problēmas ir arī ar vēsturiski izveidojušos modeli pilsētās, centros. Piemēram, manā dzimtajā Kuldīgā ir trīs vidusskolas, lai gan faktiski vajadzētu divas. Dobelē bija līdzīga problēma. Respektīvi, lielāka problēma ir vidusskolu uzturēšana. Ko nozīmē "lauki"? No uzturēšanas viedokļa sākumklasītes "lauku skoliņā" ir salīdzinoši vieglāk paceļamas nekā vidusskolas. Īsi sakot, agri vai vēlu pašvaldību "veči" pateiks: mēs darījām, ko varējām, bet..., un skolu tīkls tiks optimizēts.
Tevis pieminētais slimnīcu stāsts, manuprāt, tomēr ir atšķirīgs. Ja mēs neskaramies klāt tēmām par to, kāpēc, no vienas puses, naudas nepietiek un vēl ilgi nepietiks, bet no otras puses, piešķirtās naudas iztērēšana rada daudz jautājumu, tad tomēr ir tā, ka šīs slimnīcas sniedz noteiktus pakalpojumus. Un to nevar ignorēt. Piemēram, pateikt, ka Kuldīgas slimnīca, kur pieņem apmēram 600 dzemdību gadā, turpmāk vairs šo pakalpojumu nesniegs...
Bet kādēļ vispār ir šī atšķirība starp skatu "no Rīgas" un lokālo? Latvija taču ir tik maza, it kā pārskatāma valsts.
Slimnīcu gadījumā mēs taču nezinām, kādu informāciju Pasaules Bankas ekspertiem sniedza, ko viņi no tās izmantoja. Var teikt, ka šādu ekspertu skats no malas ir laba lieta, tomēr veselības gadījumā... Ir jānošķir. Ja runa ir par plānotajām operācijām, tad skaidrs, ka tās būs Rīgā. Nu, varbūt kaut kas Liepājā. Nav problēmas. Bet ir taču arī citas vajadzības. Tomēr ir atšķirība, vai tev bērns piedzimst automašīnā, braucot 70 km līdz attiecīgajai slimnīcai...
Es varbūt, uzdodot jautājumu par pretrunām starp valdību un pašvaldībām, iedzinu tevi skolu un slimnīcu tematikā, lai gan ir citas ne mazāk būtiskas. Piemēram, valdības sēdēs var novērot, ka Pašvaldību savienības pārstāvji pārmet papildu birokrātiskā sloga uzlikšanu pašvaldībām.
Ir tāda lieta. Tāpat ir pretstāvēšana pašvaldību budžetu jautājumā. Ja pareizi atceros, ap 1996.–1997. gadu valsts sāka pārlikt uz pašvaldībām virkni funkciju, un tad arī aizsākās nebeidzamā debate par to, vai tiek nodrošināts pietiekams finansējums, tajā skaitā, nodokļu bāzes izpratnē, šo funkciju nodrošināšanai. Protams, ir pašvaldību finanšu izlīdzināšanas mehānisms...
Par kuru reformēšanu tika ilgi lauzti šķēpi.
Kaut kādas izmaiņas ir veiktas, tomēr saglabājas situācija, ka dotācijas saņēmējs ir, piemēram, Liepāja. Kas vienlaikus apgalvo, ka ir republikas nozīmes pilsēta, attīstības centrs utt. Līdzīgi ar Daugavpili, Jēkabpili. Pag, tad tajā sistēmā kaut kas nav kārtībā, tā nevar būt. Ja jau tu esi tik "kruts", tad valsts tev var palīdzēt citādi, piemēram, piesaistot investīcijas. Bet ne jau piefinansējot faktiski tavas ikdienas vajadzības. No šī viedokļa, ja atskatos pats uz savu ministrēšanas laiku, tad tas ir galvenais trūkums – ka šīs pilsētas palika atsevišķi. Ka viss pārveidojas, bet paliek šādas saliņas, kas saka: nē, mēs dzīvosim tā, kā mums ērti, pielāgojiet finanšu instrumentus mums.
Vēlreiz, ja tu esi "kruts" un gribi dzīvot viens, tad neprasi dotācijas.
Pareizi būtu tā, ka šādas pilsētas būtu zināma izmēra novadi. Jo tad var ilgtermiņā labāk plānot. Diemžēl šobrīd ir mazi novadi, lieli novadi, republikas nozīmes pilsētas, ir Rīga, un rezultātā tu nevari uzbūvēt normālu, jēdzīgu finansēšanas izlīdzināšanas mehānismu.
Visu interviju ar Edgaru Zalānu lasiet laikraksta Diena trešdienas, 7.decembra, numurā!