Vai precīzāk: diskusijas vairs nav tāpēc, ka ierasti aktīvie SC pārstāvji - Ivars Zariņš, Andrejs Elksniņš, Igors Pimenovs - objektīvi nespēj "nosegt laukumu". Var likties, ka tas jau labi - cik var strīdēties, ja tāpat saprotams, ka vairākums panāks savu. Tomēr vairāki apsvērumi liedz līksmot par lielāku klusumu zālē. Pirmkārt, nav jau tā, ka opozīcija tikai bezatbildīgi un pašmērķīgi nodarbojas ar destrukciju - bieži vien iebildumi ir vērā ņemami, attiecīgi - jo mazāk uzzinām atšķirīgu viedokli, jo mazākas mūsu kā sabiedrības zināšanas par kādu jautājumu. Otrkārt, SC frakcijas vairākuma distancēšanās no parlamentārās prakses netieši liecina, ka viņiem tā vienkārši nešķiet vajadzīga. Kāda jēga paust savu nostāju latviešu valodā, ja parocīgāk ir uzrunāt savu elektorātu, izmantojot citus komunikācijas veidus. Diez vai šāda attieksme mazina dzīvošanu radikāli atšķirīgās informatīvajās telpās ar visām no tā izrietošajām sekām. Treškārt, tas rada jautājumus par SC gatavību strādāt valdībā - pat ja abstrahējamies no jautājumiem par SC nostāju valodas, vēstures un ārpolitikas jautājumos, būtu svarīgi saprast, ko SC versija par sociāldemokrātiju nozīmē praksē. Ar Ušakovu kā zīmolu un nojausmu, ka Andrejs Klementjevs varētu būt gluži labs labklājības ministrs, nepietiek.
Šīs Latvijas populārākās partijas pārstāvji parlamenta tribīnē lielākoties parādās vai nu, kad tiek spriests par budžeta projektu, vai kad jāuztur konfrontācija valodas un izglītības regulējuma jautājumos, vai kādos tik specifiskos jautājumos, ka rodas aizdomas par neslēptu biznesa interešu lobēšanu.