Piemēram, neveiksmes tiek skaidrotas ar "apmelošanas kampaņām" vai vienkārši t. s. birku karināšanu. Tā gluži nav. Ja paveramies uz pretpoliem - Nacionālo apvienību (NA) un Saskaņu -, neglaimojoši apzīmējumi tiem klāt stiprināti jau gadiem (maksātnespējas administratoru lobijs, Krievijas piektā kolonna). Te runa ir nevis par konkrēto pārmetumu pamatotību, bet vairāk par to, ka ilgstoši uzturēta negatīvā publicitāte abām partijām netraucē gūt labus rezultātus. Tātad - ja partija izveidojusi ciešākas attiecības ar kādu elektorāta daļu, attiecīgie vēlētāji savu izvēli tik viegli nemaina. No šī viedokļa grūtāk ir jaunpienācējiem, tomēr arī te varam runāt par svaigu mitoloģiju.
Pieļauju, ka Sudraba savas partijas samērā vājos rezultātus skaidro ar konkurentu uzbrukumiem personīgi viņai. Tādi, protams, bija un jo krāšņi, tomēr atļaušos apšaubīt, vai tie primāri bijuši cēlonis. Pirmkārt, No sirds Latvijai vajadzētu saprast, ka tie laiki - kopš Zatlera Reformu partijas -, kad pilnīgi jauns politisks spēks var "ar švunku" iegūt 15-20 vietu parlamentā, gluži vienkārši ir beigušies, attiecīgi, ja noliek malā ambīcijas un misijas apziņu, partijas rezultāts ir gluži labs. Otrkārt, to vēlētāju daļu, kas Sudrabu jau ilgāku laiku pirms vēlēšanām uzlūkoja kā sev patīkamu "autsaideru" un pretmetu elitei, iespējams, samulsināja vērienīgā priekšvēlēšanu kampaņa. Te var, protams, pārmest ļaudīm zināmu naivumu, tomēr ir sabiedrības daļa, kas uzskata, ka īsta "cīnītāja par taisnību" rīcībā vairāk par, teiksim, 10 000 eiro būt nevar.
Sava mitoloģija ir arī panākumiem. Piemēram, izplatīts uzskats, ka Reģionu apvienību Saeimā "ievilcis" Kaimiņš. Neapšaubāmi, Artuss partijai priekšvēlēšanu periodā bija īsts atradums, tomēr objektīvi (lai gan man personīgi šis amerikāņu stils ne visai patīk) jāatzīst, ka arī bez Bondara un Liepiņa mākas formulēt savu viedokli 5% barjera diez vai būtu pārvarēta.
Jaunpienācēji vai - vēl trakāk - t. s. pārbēdzēji no citām partijām vēlētājiem nepatīkot. Tā gadās, tomēr tad tas vairāk saistīts ar konkrēto ļaužu personību, jo, kā liecina šīs vēlēšanas (piemēram, no Vienotības uz NA pārgājušie, kas no visai zemām starta pozīcijām sarakstā spējuši būtiski pakāpties), kopumā ļaudis, ja vien kandidāts liekas simpātisks, partiju maiņu (vai pievienošanos tai pēdējā brīdī, kā tas, piemēram, redzams ZZS gadījumā) piedod. Jo acīmredzot ir samierinājušies, ka partijas kā organizācijas Latvijā ir kaut kas izplūdis.
Visbeidzot - zināma mitoloģija ir pašā "zaudētāji - uzvarētāji" nošķīrumā. Neapšaubāmi, atrašanās opozīcijā politiķa iespējas sašaurina, tajā pašā laikā redzam, ka ļoti daudz kas atkarīgs no pašu aktivitātes un spējām. Piemēram, lai cik noraidoši (turklāt ne vienmēr konstruktīvi) pozīcija ir izturējusies pret tādu Saskaņas deputātu kā Elksniņš vai Dolgopolovs nostāju un priekšlikumiem, vēlētāji šo konkrēto cilvēku - kuri turklāt nav vadošā partijas amatā ar no tā izrietošām publicitātes iespējām - darbu ir pamanījuši un novērtējuši.