Tātad visi, kam nav slinkums, izrunājuši sausu muti, aprādot, ka pašreizējā patvēruma meklētāju krīze ir sarežģītākā pēdējo desmitgažu laikā. Tā ir. Vai mēs tiešām iedomājamies, ka tās risināšanā izspruksim cauri ar pāris simtu ļaužu uzņemšanu un dažu speciālistu nosūti uz Dienvideiropu?
Varam uzturēt pozīciju, ka šādu summu ieguldīt nevaram. Labi. Tomēr tad ir jārēķinās, ka tuvāko mēnešu laikā mēs nonāksim pie t. s. obligātajām kvotām un vairākiem tūkstošiem papildu uzņemamo. Ak, tas arī nav pieņemami? Tad ir jāmaksā.
Šobrīd ir pilnīgi bezjēdzīgi kā argumentus izmantot pārmetumus Vācijas un vēl dažu Eiropas valstu valdībām, kuras ar dažādiem paziņojumiem ļaužu plūsmas, iespējams, ir iedrošinājušas. Personīgi man arī šķiet, ka Merkele & Co. kaut ko noprognozēja nepareizi un citām partnervalstīm ir tiesības būt dusmīgām. Bet ko tas maina, ja runa ir par seku "sagremošanu"? Ir noticis tas, kas noticis. Un ir arī jāsaprot, ka notiekošais ir mērāms tādos "ciparos", ka pat Eiropas bagātās valstis netiek galā.
Var sabloķēties ar citām Austrumeiropas valstīm un tomēr palikt pie sava. Var. Tomēr tad ir jārēķinās, ka partneri mums atspēlēsies, samazinot fondu finansējumu. Ja mēs esam tam gatavi, tad, kā saka, uz priekšu, bet, ja neesam, būs jāpiedalās sastrādātā (pat ja sastrādājuši citi) izstrēbšanā.
Līdz ar to konstruktīvās tēmas strīdam un risinājumu meklējumiem ir: kā nodrošināt, lai Turcija, saņēmusi no Eiropas vairākus miljardus, savas saistības tiešām pilda? Kāda ir cena, ko mēs esam gatavi maksāt Turcijai? Piemēram, bezvīzu režīms, manuprāt, ir pārāk augsta, jo tad var gadīties situācija "cik garš, tik plats" (kas traucēs turkiem piešķirt bēgļiem, no kuriem tā grib tikt vaļā, pilsonību?). Kas notiek, ja ļaužu straumes atkal maina tecējumu un masveida tranzīts atgriežas Ziemeļāfrikā? Atkal maksāsim? Labi, bet kam - ņemot vērā haosu Lībijā? Man izskatās, ka pat vislabākajā gadījumā Eiropa tuvākajos gados to vien darīs kā, atvainojos, atpirksies. Tātad jautājums - no kādiem avotiem šie miljardi? Kāds ir mūsu skatījums, kad nonāks līdz ES budžeta pārskatīšanas procesam? Turklāt visnegantākais ir tas, ka minētie jautājumi jārisina, paralēli turpinot nostiprināt austrumu robežu.
Nu ir pamatīgas ziepes, ir. Bet ar ES karogu dedzināšanu vai papildu reģistru sašutuma kliedzienā "Nost ar valdību!" līdzēts būs maz. Savukārt, ja ir konsenss par problēmas pastāvēšanu un to, ka no tās norobežoties mēs nevarēsim, mēs varam racionāli uzturēt spiedienu valsts politisko vadītāju virzienā, lai viņi no visām draņķīgajām alternatīvām izcīna vismaz mazāk draņķīgo.