Spriežot pēc pirmajiem komentāriem saistībā ar gaidāmajiem balsojumiem Eiropas Savienības (ES) finanšu stabilitātes jautājumos, atkal būs tirgošanās un demagoģija, atkal radot valstij nopietnas problēmas. «Čempioni» ir zaļie zemnieki (vismaz apvienības Saeimas frakcijas vadītāja personā) - nav pat vēl īsti zināms, cik un par kādiem jautājumiem balsojumi parlamentā būs, bet Brigmaņa kungs jau pamanījies prasīt divus ministru posteņus apmaiņā pret atbalstu. ZZS acīmredzot nepielec - ja Latvija sevi redz kā ES dalībvalsti, tad mums kā tādai arī jāuzvedas. Ja prastas partiju iekšpolitiskas šantāžas dēļ mēs tā nedarīsim, sekas izbaudīs ne tikai Latvija, kuru vada Dombrovska valdība, bet arī Latvija, kuras valdībā potenciāli var būt paši zaļie zemnieki un pat saskaņieši. Šis nav jautājums par kārtējā budžeta izgāšanu, kur varētu deklarēt, ka nekas jau tik briesmīgs nenotiks utt. Un šis nav jautājums par pārliecīgu piekāpību - rēķināšanas ar realitāti nav iztapšana.
Protams, par ES piedāvātajām izmaiņām Lisabonas līgumā un veidiem, kā veicināt fiskālo disciplīnu, Latvijas parlamentam ir jādiskutē un vajadzības gadījumā jāmeklē sabiedrotie, lai kaut ko, iespējams, principiāli nepieņemamu mainītu (ņemot vērā kaislīgās diskusijas citās dalībvalstīs, tas nav bezcerīgi). Protams, ir kaitinoši, ka citu dalībvalstu vieglprātīgas politikas rezultātā eirozonas jezgā ir ievilkta arī Latvija. Protams, lēmumu un risinājumu centralizēšana, unificēšana bieži draud ar vietējo nianšu neņemšanu vērā. Bet kādas ir alternatīvas? Tad ir skaidri jāpasaka, ka Latvija sevi redz attālinātu no ES procesiem, un tad arī nežēlosimies par atbīdīšanu no ES finansējuma sadales jautājumiem.
Vienu Latvijai nozīmīgu tēmu partijas ir pamanījušās sapurgāt; vai atrašanās Eiropā būs nākamā?