Tomēr ir kāda problēma. Plāna izvirzītie mērķi ir ambiciozi. Nerunāsim par pieteikto pakāpšanos par x vietām kādā no starptautiskajiem reitingiem, jo šis padarītā nomērīšanas kritērijs ir diezgan relatīvs. Kaut vai tāpēc, ka tas saistās arī ar citu valstu panākumiem vai kļūmēm, līdz ar to ne visai precīzi atspoguļo, ko konkrēti mēs paši esam izdarījuši. Par laimi, tiek nofiksēti arī citi kritēriji, un, atkārtošos, mērķi lieli. Piemēram, sadaļa Uzņēmējdarbības uzsākšana. Tuvāko viena divu gadu laikā samazināt uzņēmuma dibināšanas procedūru skaitu no četrām līdz vienai (13. lpp.). Brīnišķīgi. Sadaļa Nekustamā īpašuma reģistrācija. Nepieciešamo procedūru veikšanai nepieciešamo dienu skaits samazināsies no 16 līdz 10 (43. lpp.). Vareni. Sadaļa Grāmatvedība un nodokļi. Nodokļu deklarēšanai nepieciešamo dienu skaits samazināsies no 193 līdz 93 (83. lpp.). Un tā tālāk. Publika sajūsmā lauž krēslus. Turklāt šīs nu ir tēmas, par kurām koalīcijas partijām domstarpību nevajadzētu būt.
Savukārt skepses pamatā ir bieži novērotais, ka, pat ja politiķi kaut ko nesabotē, lai pabojātu nervus "kolēģiem", arvien var paļauties uz iestāžu spēju atrast simt un vienu iemeslu, kāpēc uzdevuma izpilde ir atliekama.
16. augusta valdības sēde no šī viedokļa bija izcila. Galvenajā lomā – KNAB, tomēr, baidos, tikpat labi tā vietā var būt jebkura iestāde. Lai nepiesārņotu lasītājiem smadzenes, traģikomēdijas izklāsts būs vienkāršots. Tātad pagājušā gada jūlijā toreizējā valdība iestādei dod uzdevumu. Faktiski iestāde pati to izvirza. Pēc kāda laika iestāde pati saprot, ka uzdevumu izpildīt nevarēs (vismaz tā tās pārstāve skaidro ministriem). Nu, gadās. Iestāde sarkst un bālē (pieņemsim), bet valdību par savu nespēju neinformē. Līdz pienāk atskaitīšanās brīdis gadu vēlāk. Jautājums, kāpēc burbulis netika izspļauts ātrāk, sēdē paliek neatbildēts. Ministri rezignēti plāta rokas un uzdevuma veikšanas termiņu pamatīgi (jo arī līdz šā gada beigām nekas nesanākšot) pagarina.