Kā mūsdienās bieži saka, ir labās un ir sliktās ziņas.
Labā vēsts ir tā, ka pārvalde ir pietiekami patstāvīga, lai zobrati nesāktu ķerties arī pārvaldes politiskās vadības maiņas periodos. Proti, nebija vērojama augstākās ierēdniecības vēlme kādus lēmumus atlikt vai, tieši otrādi, steigā "izdzīt", cerot, ka demisionējušās valdības locekļi apātiski piekritīs. Arī paši ministri - to skaitā tie, kuriem, kā mēļo, vieta jaunajā sastāvā neatradīsies, - uzvedās adekvāti.
Sliktā vēsts ir tā, ka pārvaldes patstāvīgumam ir ēnas puses, piemēram, vadīšanās pēc spēles noteikumiem, kam dažkārt ir visai attāla saistība ar reālo dzīvi. Bieži dzirdēti pārmetumi politiskajām partijām, ka tās mēģinot pārvērst to pārraudzībā nonākušās ministrijas par mazām, savstarpēji kašķīgām monarhijām. Varbūt tā ir, tomēr to pašu var pārmest pašai ierēdniecībai. Vērojot MK sēdes tiešraidē, var tikai pabrīnīties ne tikai par ministriju pārstāvju apņēmību tekalēt pie mikrofoniem, lai izteiktu "savas" iestādes iebildumus pret kādu formulējumu citas sagatavotajā dokumentā. Tekalēšanas un aizrautīgas matu skaldīšanas rezultāts bieži ir tāds: protokolā tiek fiksēts iestādes īpašais viedoklis par apspriesto tēmu un pieņemto lēmumu. Cilvēkam "no ielas" varētu rasties jautājums, kāda šādai fiksēšanai jēgai, ja lēmums vienalga pieņemts. Savukārt no pārvaldes viedokļa loģika, šķiet, ir šāda: "mēs" savu pateicām, varam to ar ierakstu protokolā pierādīt, mazgājam rokas nevainībā, vainīgi būsiet "jūs". Katrs (iestāde) par sevi - katram sava saimniecība, savas intereses, savi mērķi. Un šo saskaldītību īsteno ne tikai ļaunie politiķi, bet arī it kā visnotaļ prātīgi ļaudis "aparātā" ministriju valsts sekretāru un viņu vietnieku līmenī.
Tālāk. It kā pārvalde ir kļuvusi caurskatāmāka: dokumenti pieejami internetā, daļa debašu notiek publiski utt. Patiesībā notiekošais saprotams šauram lokam. Piemēram, MK šīs nedēļas sēdē tika apspriesta kārtējā nozares koncepcija (nav būtiski, par kuru ministriju ir runa, jo modelis atkārtojas). Ministrijas pārstāvis sēdē mundri ziņo, ka saņemti, pieņemsim, 300 iebildumu, no tiem 270 ņemti vērā pilnībā, 20 - daļēji, 10 - ne. 10 - tas it kā ir maz. Bet kurš ārpus šaurā loka, piemēram, paši valdības locekļi, spēj izsekot līdzi, vai šie desmit nav ļoti būtiski?
Neliekuļot: valsts pārvalde Latvijā patiesībā ir kompetentāka un ar labākiem nodomiem, nekā liela daļa sabiedrības domā. Jāatzīst arī, ka birokrātijas pašpietiekamības ēnas puses ir visā pasaulē - Japānā vai ASV, Indijā vai Grieķijā. Tomēr tas ir vājš mierinājums kaut tādēļ, ka mūsu mērogi ir tik nelieli, ka jebkurai aplamībai ir tālejošas sekas, mums objektīvi nav alternatīvu varas centru, elišu utt. Traģikomiskais ir tas, ka augstākā ierēdniecība nereti pati apzinās Kafkas motīvus savā darbā un nav laimīga par to. Laimdota Straujuma Sistēmu pazīst ļoti labi. Varbūt viņai šie jautājumi liksies būtiski un reāli risināmi.