Citiem vārdiem sakot, dari, ko gribi, nebūs labi. Nevar noliegt, ka šāda attieksme ir novērojama, tostarp Latvijā. (Iespējams, klasisks piemērs būs Bērziņa lēmums par 9. maiju: nebrauks uz Maskavu - slikti, brauks - arī slikti.)
Mazliet pazīstot Latvijas lēmumu pieņēmēju vidi, var teikt, ka lielas sabiedrības daļas konsekventais noraidījums politiķiem un valsts varai kā tādai tiešām nereti ir paviršs. Bet... aizvadītās nedēļas otrajā pusē Rīgu kārtējo reizi kā milzu "pārsteigums" ziemā skāra sniegs un atkusnis. Un, fonā skanot mūsu amatpersonu nebeidzamai vervelēšanai par to, ka prezidentūra ir lieliska iespēja Latvijai sevi parādīt, galvaspilsēta pārvēršas burtiski veselībai bīstamā ledus, ūdens un sniega putrā. Valsts piepūš vaigus, lai nodrošinātu pastiprinātus drošības pasākumus dažām ēkām, kur pulcējas ārvalstu viesi, un vienlaikus netiek galā ar sētniekiem, kuriem teorētiski nevajadzētu būt cietākam riekstam par iespējamiem teroristiem.
Tā nav pilsētnieka īgņošanās par neērtībām - runa ir par attieksmi, kuru sabiedrība pietiekami labi arī "nolasa". Proti, kā puslīdz veselīgs pusmūža rumpis šo rindu autors haosu pilsētā pārdzīvo bez sekām. Bet tikpat skaidrs, ka mammām ar bērnu ratiņiem, vecākiem cilvēkiem tas patiešām ir bīstams piedzīvojums. Tātad slīdošais, traumas gūstošais cilvēks Rīgas ielās pilnīgi pamatoti secina, ka amatpersonu regulārā sacukurotā runāšana par bērniem un sirmgalvjiem kā lakmusa papīru tam, kā valsts uztver savus pilsoņus, ir muldēšana. Un, ja tā (turklāt ik gadu tas atkārtojas), tad nevajag uzmest lūpu par to, ka cilvēki beigās purpina par visu, arī nepamatoti.
Labi, pieņemsim, ka tas, kā jūtas aborigēni, nav no svara - palamāsies, norims, ir taču pieraduši. Tomēr tas, atvainojiet, ir izcils trulums iedomāties, ka saistībā ar prezidentūru sabraukušie ārzemnieki, kuri taču tiek kvēli aicināti iepazīt mūsu valsti, to darīs pa viesnīcu un konferenču telpu logiem. Un, visticamāk, pamocījušies ārpus telpām, šie cilvēki pavīpsnās un secinās, ka nonākuši tipiskā Potjomkina sādžā, kur aiz uzpostas fasādes paveras bēdīga aina. Ar ko mēs atšķiramies no apsmietajām "pokazuhas" tradīcijām Krievijā un tai līdzīgās valstīs? Pieaugušās valstīs vispirms domā - kaut vai politiski savtīgu iemeslu dēļ - par vietējiem. Arī to mūsu viesi zina. Tas vispār ir apbrīnojami - sabojāt pašiem savu ieceri (iepatikties) ar tik prozaisku un ne jau dabas kataklizmas līmeņa parādību kā atkusnis. Loģisks jautājums: ja valstī netiek galā ar ietvēm, vai tajā spēj atrisināt sarežģītākas situācijas?
Citiem vārdiem sakot, runa nav - ticiet vai ne - par sniegu un atkusni. Ūdens dažādos agregātstāvokļos šajā gadījumā ir tikai netīra peļķe, kurā atspoguļojas kaut kas vairāk - domāšanas veids.