Necenšoties analizēt ACTA tekstu – neesmu jurists – es saredzu vairākas principālas problēmas. Pirmkārt, vienā putrā sajaukta viltojumu izplatīšana, intelektuālais īpašums, kas fiksēts fiziskos datu nesējos, un darbi digitālajā vidē. Piemērojot visnotaļ saprātīgo prasību uz robežām pārbaudīt, vai rokas bagāžā nav ielavījušās Versaci saulesbrilles par pieciem eiro gabalā, piepeši izrādās, ka pārbaudei jāpakļauj arī portatīvais dators – vai tik tur nav kāds nelikumīgs mp3 fails.
Otrkārt, eksistē divas pasaules mēroga organizācijas – WIPO un WTO –, kas jau administrē virkni starpvalstu līgumu par intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību. ACTA ir tapis ārpus šīm organizācijām, līdz ar to līgums neattieksies uz tādām valstīm, kā Ķīna un Krievija, kas nereti tiek apsūdzētas ne pārāk skrupulozā intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanā. Kāds tad būs praktiskais ieguvums no šī līguma, ja tas attieksies tikai uz dažām pasaules "civilizētajām" valstīm?
Taču vislielākā ACTA problēma man šķiet ārkārtīgi izplūdusī definīcija tam, kas tad ir uzskatāms par pārkāpumu. ACTA saka, ka krimināli sodāma ir jebkura darbība, kuras rezultātā gūstams tiešs vai netiešs komerciāls labums, pie tam nosaka, ka tiesībsargājošajām iestādēm jābūt iespējai vērsties pret likumpārkāpējiem (tai skaitā potenciālajiem) arī bez tiesas lēmuma.
Protams, tas, kā šīs prasības tiks integrētas nacionālajā likumdošanā, ir mūsu likumdevēju ziņā, un daži juridiski apgaismoti prāti apgalvo, ka nekādas izmaiņas nemaz nebūs nepieciešamas, jo mūsu likumdošana jau atbilst visām ACTA prasībām. Taču pat šādā gadījumā es saskatu risku, ka uz Latviju nākotnē var tikt izdarīts ārpolitisks spiediens, lai ACTA tiktu ieviesta stingrākā formā, piemērām, mainoties ACTA līguma nosacījumiem, pie tam paraksts zem līguma arī samazinās mūsu politiķu iespējas nākotnē mainīt likumdošanu.
Gribētos cerēt, ka taisnība ir tiem, kas apgalvo, ka visa šī jezga ap ACTA ir pārspīlēta un nekas jau nemainīsies likumpaklausīgo pilsoņu dzīvē. Iespējams, taču manuprāt šie cilvēki neapzinās, ka mēs katrs, paši to pat nenojaušot, ikdienā pārkāpjam autortiesības – un es nerunāju par filmu kačāšanu, bet par, piemēram, e-pastu pārsūtīšu bez autora ziņas –, tāpēc būtu jāstrādā nevis pie jaunu represīvu mehānismu radīšanas, bet pie fundamentālas, dzīves realitāti atspoguļojošas, autortiesību koncepta pārskatīšanas.